bijusī vaiņodes psihoneiroloģiskā sanatorija, kas padomju laikā bija izvietota lielbātas muižā vaiņodē, izrādās jau sen kā privatizēta un pieder kādam andrim griģim. trakie var iet ieskrieties. es tur paguvu pagulēt. dzīvoju tornītī, kas pa vidu, aiz tiem diviem augšējiem lodziņiem. tikai tad pils bija dzeltenīga, vai pat sarkanīga, nevis tik tizli balta nopervēta kā tagad.

nonācu tur, jo negribēju vasaras brīvlaikā iet militārajā nometnē. padomju skolās astoņdesmito gadu vidū sāka tādas organizēt. mēnesi no vasaras brīvlaika pusaudžus no visa rajona obligātā kārtā nometināja kaut kādos laukos, kur bija jādzīvo teltīs, jārāpo po plastunski, jāpievelkas pie stieņa un vēl visādas mocības. es tik ļoti negribēju tur braukt, ka aizgāju pats uz savu galvu tukumā pie psihiatra. tolaik tur bija tāda daktere ručevska, kā mans fāters pēc tam teica, žīdene ar sarkanām acīm. šī mani paklausījās un depresijas profilaksei nosūtīja uz vaiņodes sanatoriju atpūsties. oh, tas tik bija laiciņš! skaista silta vasara, ezers, dzīve pilī kopā ar veselu armiju pustraku cilvēku.

nekādas stipras zāles man tur nedeva, ārsts paskatījās uz mani tā rezervēti un izrakstīja kaut kādu vieglu sedatīvu vienreiz dienā.

uzradās draugi. viena traka medmāsa no jēkabpils, diezgan kārna tāda, jeļena. robčiks no daugavpils. robčiks bija tikko pilngadību sasniedzis un precējies, bet slims ar depresiju. nu kāda tur depresija, nemaz tik depresīvs nebija, spēlējām biljardu pagraba zālē caurām dienām. foršs džeks, artādu frizūru, kā džo dalesandro mazliet zemāk. toksikomāns gan bija, rija ripas kaudzēm, visas kas nāca priekšā bez izšķirības. galvenais, ka nervenes. nu un es arī. kur mēs viņas ņēmām, kas to vairs atceras, bet staigājām kā pa miglu. es taču gribēju būt narkomāns!

lietot alkoholu tur bija aizliegts, bet recidīvi bija riņķī apkārt, regulāri kāds apdzēries tika pieķerts streipuļojam pa parketa zāli pirmajā stāvā. tā pati jēkabpils māsiņa. tai skapītī atrada pudeli un tad nu taisnojās, ka glabājusi kāju ierīvēšanai. visbiežāk jau sadzērās tad, kad nedēļas nogalēs tika rīkotas diskotēkas.

man tur tā patika. tādi cilvēki. visas tās aristokrātiski kārnās klusējošās tantes, kas tur sastingušas vienā pozā sēdēja uz parka soliņiem, ļaujot pirkstos izkūpēt aizdedzinātai cigaretei ar garu nenokratītu pelnu strenkalu galā.

pēc aizbraukšanas no turienes vēl kādu laiku sarakstījos ar to robčiku. biju pat kaut kur dabūjis naudu biļetēm un aizbēdzis no mājām uz divām dienām. pa visu to toksikomānisko miglu aizbraucu uz daugavpili pie robčika kopā ieraut cikladolu. neko daudz gan no tā brauciena neatceros. tikai sarkanas daudzdzīvokļu mājas un saulainu skatu pa logu vienā no šīm mājām.

tovasar arī biju slavenajā pērkona koncertā ogrē, kad to vilcienu izdemolēja. tajā vasarā, jo tieši tajā vasarā man bija pilnas kabatas ar tām tabletēm. amitriptilīns, sonopakss, cikladols, tazepāms, vēl kaut kāds, kas sākās ar ei. elēniums, vo. tur ar to koncertu noārdījos gar skatuvi galīgi aptoksikojies. tajā laikā bija modē koncertos ārdīties. baumas par labo ansambļu koncertiem ātri izplatījās pa visu latviju un tad uz turieni sabrauca pankojošie no malu malām un pēc pirmajiem akordiem sākās publikas virzība uz priekšu, uz skatuvi, kur pie skatuves malas notika tā ārdīšanās.

savukārt ar māsiņu no jēkabpils sanāca pavisam nesmuki. viņa man atsūtīja pa pastu cikladola receptes, es nopirku un uz devītās vai desmitās klases pirmo septembri tā pārdozēju, ka čūskas līda virsū vēl dienas trīs un mazi mošķi lēkāja pa pleciem. tad noslēpu to cikladolu un vairs nelietoju. bet draudzenes sarmītes brālēns sandris sāka prasīt, lai iedodu. negribēju dot, atrunājos, ka man noslēpts tur, kur mutere staigā un ka viņa tur tieši tagad ir. bet tad viņš mani pieķēra situācijā, kad neviena nebija mājās un es biju spiests viņam visu solīto iesaiņojumu atdot. vēl piekodināju, tikai nepārdozē, bet šis arī pārdozēja un nokļuva kabinetā pie tās pašas sarkanacainās psihiatres ručevskas. sēž halucinācijās un murgo, oi kādas jums smukas naglenes kājās, tipa naglenes skriešanai bija tādas. a tai protams nekādu nagleņu, parastas kaut kādas sieviešu kurpes. uzreiz nosūtīja uz jelgavas trakonamu. pa ceļam viņš sāka dot galus, knapi atkačājuši. tad arī atkačāšanas nemaņā bija pateicis, kur ņēmis to cikladolu. tajā vakarā sarmītes māte izkāpa no pēdējā autobusa pienāca man klāt un teica, tu mūsu sandri esi nogalinājis, jo tad viņš vēl reanimācijā pie sistēmas gulēja. kādas šausmas man darījās galvā. gāju gar dīķiem uz šoseju un domāju, aiziešu līdz šosejai un metīšos zem mašīnas. aizgāju, pastāvēju un paskatījos, kā tās mašīnas švīkst gar degunu un protams nepaskrēju apakšā. nācu samācies un pārbijies atpakaļ. tad jau kaut kad skolā arī mani paņēma pie pakaļas. prasīja, kur ņēmu to cikladolu. un es nomīzu, nevarēju neko savā nepieredzē izdomāt un jēkabpils māsiņu nodevu. paņēma nepilngadīgo uzskaitē. dabūju braukāt uz tukumu kādu laiku reģistrēties, bet ar sarmīti kādu pusgadu vēl nekontaktējāmies. bet sandris izdzīvoja un tāds pats draugs kā pirms tam.