ja nevari atvilkt sev priekšādu, nedzen visu pasauli ārprātā, aizej pie urologa un apgraizies. man tāda problēma bija. pats trakākais aiziet pie ārsta un novilkt viņa priekšā bikses. tālāk jau kā no kalna - iedeva man māsiņa skuvekli, lai nodzenu kūsas, uzlika pliku uz metāla ratiem un izvadāja pa liepājas slimnīcas liftiem un gaiteņiem. galā pats uzrāpos uz operāciju galda. man acu priekšā uzkarināja baltu lupatiņu, lai neredzu, ko man tur lejā dara, uztaisīja vietējo anestēziju (tas bija tik sen, bet sanāk, ka pimpī pretsāpju zāles dūra) un izgāja uz piecām minūtēm ārā. guļu es uz galda, acīm baltais lupatiņš priekšā, noskūtā kule anestezēta, bet radiotranzistors zāles dziļumos atskaņo ārijas no operetes silva. tad ienāca atpakaļ žīdu urologs un silvas pēdējiem akordiem skanot - hrjasj! - nogrieza man priekšādu nahuj nost. sāpēs briesmīgas, domāju - lūk, tā laikam jūtas dzemdētājas! perfekta apļveida līnijas sajūta. tad viņi man tur visu sašuja ar metāla diegiem uzlika manam loceklim ērkšķu vainadziņu, kas pēc tam katru rītu pie sacelšanās man griezās gļotādā. kamēr pēc divām nedēļām neaizgāju atkal nolaist bikses un neizņēma tos metālus ārā. tā man gāja, īsi pirms pilngadības, tas ir, 21 gada sasniegšanas. no tā laika staigāju apgraizīts kā īstens ebreju tautasdēls. kad prasīju kādam aizdomīgam luterāņu mācītājam iesalniekam, vai tas ir garīgi labi kad tā apgraiza, viņš uz mani tā dīvaini paskatījās un teica - skaties, ka uz izraēlu nesāk vilkt.