gad īsākajā naktī noskatījos pazolīni teorēmu un ko es varu pateikt. nu nepatika man. neesmu gan daudz no pazolīni redzējis, bet kas man patika, bija viņa pirmā filma akatone. šitā teorēma, nu ok, sākums vēl tā, vismaz kāds sižets - džeks ierodas ģimenē, pārguļ ar visiem ģimenes locekļiem un tiem no tā atveras jauni apvārkšņi, tas vēl būtu ok. bet beigas filmai aiziet galīgā šreijā, kaut kādas abstrakcijas, vecenes stāv ainavā un blenž kamerā ar liktenīgiem skatieniem, vecis skrien puspliks pa tuksnesi un kliedz, visas tās simboliskās drazas variet barot jaunajiem dzejniekiem, ne man.

un pilnīgi vienalga, ko viņš ar to visu gribējis teikt, man nepatīk tāda kino valoda.

es vispār uzskatu, ka daba un ainava nav nekāds labais mākslas materiāls. kā tarkovskim tas pats, kaut kādas pustumsas, sveces, debesis, lauki un koki. ainava ir kā maiss, kurā tiek noķerts skatītāja skatiens. tas, ka saulainos paģiru rītos var uzlāpīties un stundām blenzt kā vējš viļņo rudzu lauku, to es vēl saprotu, tajā ir psihodēlija, bet tā kopumā neuzskatu, ka daba simbolizētu jebko citu kā tikai sevi, tas ir vienkārši floru un faunu un viss.

un tad ierok kaut kādu veceni grāvī un vecenei zem smiltīm acis vaļā kā pogas. ne nu rok, nekā, atkal kaut kāds sūda simbolisms. ja roc tad roc, ja neroc, tad nav ko muļķoties, dzejnieks atradies. un ko tā vecene tur guļ un bolās. celies, lien ārā no grāvja un staigā!

un vēl tā visādu rekviēmu un pasiju izmantošana soundtrekā arī tracina. tas pats kas tarkovskim. tālaika filmās tie rekviēmi tikpat, cik divtūkstošo sākumā arvo pērta alina vai tamlīdzīgi signāli no kosmosa katrā trešajā filmā.

nezinu. ja dzejas tēma, kā teica apolinērs, ir skaista sieviete nāvē, tad prozas tēma ir neglīts vīrietis stojakā.