japānā dzirdēju tādu viedokli, ka valstis, kas bija vainīgas 2. pasaules karā, ir tikušas pāri karam un ļaunumam, un ir uz skaidrāka ceļa nekā citas

ai man te gandrīz nekas nepatīk, sākot ar nemitīgo kapeiku pišanas un matu skaldīšanas atmosfēru, no skatuves nenoejošo krievu-latviešu jautājumu, jaundzimušo kapitālismu, iedzimto skaudību un jebkādu vērtību, izņemot "vispārcilcvēciskās", neeksistenci, man nepatīk arī latviešu nacionālais raksturs un temperaments, nepatīk kultūras produkti, kā popsa tā nepopsa, man nepatīk mazā rīga, man nepatīk rīgas arhitektūra ar visiem tiem sūda jūgendiem un visu pārējo ciku caku birģerismu, šaurās ielas, mazās mājas, nepatīk laika apstākļi un klimats, izņemot trīs mēnešus gadā es esmu no tā burtiski slims, un cilvēki man arī te nepatīk, izņemot tevi un vēl dažus. dzīvi šeit es nestādos ne kā citādi kā piespiedu kārtā uzliktu askētisku vingrinājumu.

man pat pietrūkst berlīnes noplukušās sarkandzeltenās reklāmas uz sienām un piemēslotās ielas. es patiešām riģā justos daudz labāk justos ja vecrīga būtu pievaidīta ar izsmēķiem un drazas būtu līdz potītēm. tas vismaz liecinātu, ka te dzīvo cilvēki.