beidzot mājās skan arī kas cits bez moriseja un kraftwerk.

buratino piedzīvojumi turpinās, jāiet atkal mežā zāģēt.

no rīta jau divus kokus sazāģēju, tagad pusotru. abas reizes atnācu viss slapjš, galva slapja kā izmazgāta, maiku var izgriezt, bet niknums vēl lielāks. it kā pēc fiziskas slodzītes vajadzētu būt otrādi, bet nelaime tāda, ka es dzirdu tos pamācošos tekstus galvā un kā tāds mazais bronsons niknojos vēl vairāk.

kad ziemas sākumā biju uz rīgas ziemošanas pasākumu, tur arī ivars šteinbergs bija. es viņam prasu, tev depeche mode patīk? šis saka, jā. un viss. es stāvu un gaidu tālāku reakciju, domāju, ir vai nav pamanījis, uz ko es tēmēju. gaidu gaidu, skatos skatos, un izskatās, ka nav. tad jautāju, a tev neviens nav teicis, ka tu izskaties pēc deiva gahana jaunībā, tik brilles jānoņem un mati jāpārtaisa? nē, neesot neviens teicis. un tad es tā vienkārši pabrīnījos un teicu, nu tad zini. cilvēki laikam ir akli, ja jau neviens līdz šim nebija pamanījies viņam to pavēstīt.

klausos jauno suede normāli uz tumbām un skaļi un ir ok.

ja vēl par zvaigznēm, tad interesanti man ar džoanu kroufordi. viņai tas saķemmētās, bargās skolmeistares tēls. tumšie mati ondulācijās, žokļu kauli un klasiskie kostīmi līdz tādai perversijai pervekcijai, kuru var jau sākt cienīt. tak tik perversa, ka santehniķis bija mainījis viņai podu un pats tajā iedirsis un šī bija likusi nopirkt gan jaunu podu un vēl visā mājā nomainīt visas trubas, pa kurām tas santehniķa sūds bija gājis. un līdz ar šo kroufordes perversiju es sāku cienīt ausmu cimdiņu un visas stīvās ledainās učenes un skolas mācību daļas čūskas man parādījās pavisam citā gaismā, tādā nozīmē, ka arī viņas sevī nēsā kādu nebūt potenciālu un savu zvaigznes arhetipu. tieši caur kroufordi es beidzot noticu, ka viņās ir kaut kas vairāk par ļaunuma apsēstu mulāžu, jo kroufordei tas skolmeistariskums tomēr kopā ar seksualitāti un tātad dzīvību, un vēl tie viņas kino noiri. jo tā es praktiski nevaru nosaukt nevienu skolotāju, kuru būtu savā dzīvē par kaut ko cienījis vai kura man būtu ko vērtīgu devusi, bet tagad kā skatos kādu filmu ar kroufordi, tā visas učenes stāv blakus televizoram rindā, kā uz amnestiju.

jo nav jau tā, ka man patīk visu un visus ienīst, man tieši patīk, kad man patīk, un, kad kaut kas, kas man nekad nav paticis, man pēkšņi sāk patikt, man tas tik ļoti patīk, ka es pat pieķeros kaut kam tādam, kam nekad mūžā nepieķertos, un džoana krouforde man šajā ziņā ir tik ļoti palīdzējusi, par ko viņai pateicība.