ja vēl par zvaigznēm, tad interesanti man ar džoanu kroufordi. viņai tas saķemmētās, bargās skolmeistares tēls. tumšie mati ondulācijās, žokļu kauli un klasiskie kostīmi līdz tādai perversijai pervekcijai, kuru var jau sākt cienīt. tak tik perversa, ka santehniķis bija mainījis viņai podu un pats tajā iedirsis un šī bija likusi nopirkt gan jaunu podu un vēl visā mājā nomainīt visas trubas, pa kurām tas santehniķa sūds bija gājis. un līdz ar šo kroufordes perversiju es sāku cienīt ausmu cimdiņu un visas stīvās ledainās učenes un skolas mācību daļas čūskas man parādījās pavisam citā gaismā, tādā nozīmē, ka arī viņas sevī nēsā kādu nebūt potenciālu un savu zvaigznes arhetipu. tieši caur kroufordi es beidzot noticu, ka viņās ir kaut kas vairāk par ļaunuma apsēstu mulāžu, jo kroufordei tas skolmeistariskums tomēr kopā ar seksualitāti un tātad dzīvību, un vēl tie viņas kino noiri. jo tā es praktiski nevaru nosaukt nevienu skolotāju, kuru būtu savā dzīvē par kaut ko cienījis vai kura man būtu ko vērtīgu devusi, bet tagad kā skatos kādu filmu ar kroufordi, tā visas učenes stāv blakus televizoram rindā, kā uz amnestiju.

jo nav jau tā, ka man patīk visu un visus ienīst, man tieši patīk, kad man patīk, un, kad kaut kas, kas man nekad nav paticis, man pēkšņi sāk patikt, man tas tik ļoti patīk, ka es pat pieķeros kaut kam tādam, kam nekad mūžā nepieķertos, un džoana krouforde man šajā ziņā ir tik ļoti palīdzējusi, par ko viņai pateicība.