ieraudzīju televizorā rīta programmā vārdabrāli endriksonu un, ja mācētu svilpt, iesvilptos. man viņš galvā joprojām bija slaids jauneklis ar gariem, nē nu ne jau hipijs, bet normāliem matiem. televizorā pēkšņi skatos, par skaņumežu runā skūtgalvis bosiks ar melnu bārdu un masīvu kaklu, kaut kāds come to daddy. dzīve pilna pārsteigumu, dzīve iet uz priekšu, nogi rastut. es jau neko nesaku, es jau tāds pats un viss ir forši, vienkārši šoks!

par kroderu varu pastāstīt tikai atmiņas, ko man pastāstīja galanders, kad vēl draudzējos pa liepājas teātri. kroders taču slavens ar to, ka uztaisīja indru briķi. esot paņēmis viņu no liepājas institūta pavisam jaunu, bet smuku neprašu un sācis skolot, likt galvenajās lomās savās izrādēs. un tad, nezinu, kurā tieši lomā, viņš briķei teicis - tu neuztraucies. šajā epizodē apstājies zem tā prožektora, pieliec galvu un ar kreiso aci skaties uz to prožektoru. un visa publika raudās. - kad pienākusi pirmizrāde, briķe tā arī izdarījusi un no publikas tiešām atskanējuši šņuksti.

magnētiskās vētras ietekmējot tehniku. tāpēc es domāju, kāpēc man viens kompis augšā bija pēkšņi pats no sevis izslēdzies, bet otrs lejā, kurā filma bija uzlikta uz stop, restartējies.

man par prezidentu vēl jāpadomā