meitenes, kas nošāva grāmatu. es tikai tagad iedomājos par to noiru, ka tur jau kā noirā iet paralēli divas pasaules dažādiem likumiem, kuri nepārklājas un parasti tas biedējoši, bet te tas franču noirs, ka iedomājos par to, cik tīri nostrādāts, kad tajā mājā ieradīsies policija, kādas būs viņu sejas izteiksmes pirmajā stāvā un kādas otrajā stāvā, un sāku kratīties smieklos par to kakao. un galvenais, tur jau nebūs neviena papīra ar tās apteksnes vārdu, jo viņa tik ļoti ienīda rakstītu vārdu, ka saplēsa arī to kartiņu. nu un ja mājā nav viņas vārda, tad nav arī viņas, viss satīrīts. čau kakao.

tik labs tas šabrola noirs, ka pat pat bail kaut ko no viņa vēl skatīties. varbūt vēl noskatīšos la rupture, un vēl gribētos kaut kad nākotnē noskatīties filmu par jauniņo prostitūtu nozjē, jo tur galvenā lomā izabella ipēra un tas tieši ir viņas sākums ar šabrolu, noteikti viņš tad bija ipērā iemīlējies, tā kā filma varētu būt forša.

vietējās humpalās par 1.50 nopirku fcuk džinsus, zili zaļi svītrotu kreklu par 1.50, un rudens jaku par 3ls. viss praktiski nevalkāts.

es tik uz vācieti nacionālajos dārgumos skatījos un domāju, ka disdenti varbūt nemaz nav drosmīgi, bet bezbailīgi, turklāt nevis tāda bezbailība, ka ētiskās sajūtas uztrennēta, bet tā kā no dabas dota. it kā tāda psihiska nenormālība, ka nejūt savu darbību nopietnību, kaut kāds sabiedriskās domas spēka sajūtas centrs smadzenēs nafig nav iedzimis, vai arī tā ir nenormālība, ka nevar aizvērt muti, kaut kāda patoloģiska runātība, un vēl tā patiesuma hipnoze. viņi runā, runā ar visu atklāsmes iedvesmu un pašiem liekas, ka arvien tuvāk perfekcijai, bet kad pie durvīm pieklauvē policija, tad brīnās - ko? kā? par ko?

visvairāk no raidījuma man patika ķempe. kā viņa tur pie raiņa pieminekļa uz dzejas dienu skatuves taisīja tās savas džoanas kraufordes sejas. trauslajai elksnei uzbrūk džezs, ziedonis lasa, ka strauji griežas zemes ass, tev jau arī krāniņš mazs, bet ķempes īsie zibsnīgie mirkļi tomēr visforšākie. es uzreiz iztēlojos, ka viņa ir salietojusies un viņai gar acīm midžinās.

martins šīns bedlandos atgādina nevis džeimsu dīnu, bet bretu andersonu. badlands ir no tām filmām, kas jāskatās uz lielā ekrāna. pat tā, kā mēs ar puikām slampē darījām, kad bija laba filma, nebija sēdvietu un gribētāji sēdēja arī uz grīdas pie pirmās rindas kājām - kamēr visu acis vēl nebija pieradušas pie tumsas, uzskrējām uz paaugstinājuma un gar aizkariem no sāna aizlīdām aiz ekrāna. ekrāns tur bija līdz pašai zemei un starp to un sienu bija kāds pusmetrs, mums vietas pietika. no zāles mūs nevarēja redzēt, bet mēs skatījāmies filmu no otras puses, vertikāli uz augšu milzu spoguļattēlā. bilde bija skatienam neaptverama, grozījām galvas kā tenisā, bet skaņa bija pavisam dobja, nāca no abām pusēm, krustojās mūsu galvās un likās, ka tālāk uz zāli tā skan no mums. mēs skaņā, skaņa mūsos, mēs ar skaņu ekrānā. nekādas mīlas ainas mums tur tolaik neizdevās redzēt, bet iedomājos, ka skatoties tās aiz ekrāna varētu likties, ka esam pašā bučošanās viducī un visi sieviešu un vīriešu elsieni un pūtieni uz skatītājiem aizskan no mūsu bērnu iekšām.

nujā, tad nu badlands būtu forši skatīties uz lielā ekrāna vai, vēl labāk, aiz. jo tur tie grandiozie dabas skati maģiskajā stundā pirms saulrieta, bet šaušanas skaņa radītu iespaidu, ka lodes lido nevis tur, bet te.