es tik uz vācieti nacionālajos dārgumos skatījos un domāju, ka disdenti varbūt nemaz nav drosmīgi, bet bezbailīgi, turklāt nevis tāda bezbailība, ka ētiskās sajūtas uztrennēta, bet tā kā no dabas dota. it kā tāda psihiska nenormālība, ka nejūt savu darbību nopietnību, kaut kāds sabiedriskās domas spēka sajūtas centrs smadzenēs nafig nav iedzimis, vai arī tā ir nenormālība, ka nevar aizvērt muti, kaut kāda patoloģiska runātība, un vēl tā patiesuma hipnoze. viņi runā, runā ar visu atklāsmes iedvesmu un pašiem liekas, ka arvien tuvāk perfekcijai, bet kad pie durvīm pieklauvē policija, tad brīnās - ko? kā? par ko?

visvairāk no raidījuma man patika ķempe. kā viņa tur pie raiņa pieminekļa uz dzejas dienu skatuves taisīja tās savas džoanas kraufordes sejas. trauslajai elksnei uzbrūk džezs, ziedonis lasa, ka strauji griežas zemes ass, tev jau arī krāniņš mazs, bet ķempes īsie zibsnīgie mirkļi tomēr visforšākie. es uzreiz iztēlojos, ka viņa ir salietojusies un viņai gar acīm midžinās.