martins šīns bedlandos atgādina nevis džeimsu dīnu, bet bretu andersonu. badlands ir no tām filmām, kas jāskatās uz lielā ekrāna. pat tā, kā mēs ar puikām slampē darījām, kad bija laba filma, nebija sēdvietu un gribētāji sēdēja arī uz grīdas pie pirmās rindas kājām - kamēr visu acis vēl nebija pieradušas pie tumsas, uzskrējām uz paaugstinājuma un gar aizkariem no sāna aizlīdām aiz ekrāna. ekrāns tur bija līdz pašai zemei un starp to un sienu bija kāds pusmetrs, mums vietas pietika. no zāles mūs nevarēja redzēt, bet mēs skatījāmies filmu no otras puses, vertikāli uz augšu milzu spoguļattēlā. bilde bija skatienam neaptverama, grozījām galvas kā tenisā, bet skaņa bija pavisam dobja, nāca no abām pusēm, krustojās mūsu galvās un likās, ka tālāk uz zāli tā skan no mums. mēs skaņā, skaņa mūsos, mēs ar skaņu ekrānā. nekādas mīlas ainas mums tur tolaik neizdevās redzēt, bet iedomājos, ka skatoties tās aiz ekrāna varētu likties, ka esam pašā bučošanās viducī un visi sieviešu un vīriešu elsieni un pūtieni uz skatītājiem aizskan no mūsu bērnu iekšām.

nujā, tad nu badlands būtu forši skatīties uz lielā ekrāna vai, vēl labāk, aiz. jo tur tie grandiozie dabas skati maģiskajā stundā pirms saulrieta, bet šaušanas skaņa radītu iespaidu, ka lodes lido nevis tur, bet te.