vecas filmas skatīties tas pats, kas braukt ar mīļoto ceļojumā. buša kādreiz teica, gribi pārbaudīt attiecības, aizbrauciet abi kaut kur. filma arī atbraukusi ceļojumā, no tā laika uz šo laiku, visu savu sadzīvi atstājusi tur mājās un te, jaunajos apstākļos, kāda nu ir, tāda ir.

neredzamie cilvēki tā izsakās, tā izsakās, it kā būtu lieli, stipri un gudri, bet tad tu viņus ieraugi un viņi izrādās mazi, neglīti un apjukuši. tad ir vilšanās, un nevis viņos, jo dievs ar viņiem, bet sevī - kā es varēju tā padomāt, kā es varēju noticēt un pats viņu priekšā sajusties mazs, neglīts un apjucis.

reiz bija tāds gadījums, kad mūsu lētajā mauku ēdnīcā bija iemaldījies arī kāds džeks no pilsētas inteliģentā gala un jau ēdnīcas priekšnamā sāka dikti piedalīties mūsu lauku mauku sarunās. viņam bija dārgas saulesbrilles uz acīm un viņš runāja kā liels zinātājs, visu apstrīdēja un vienmēr gribēja paturēt pēdējo vārdu. sejas forma viņam bija glīta, stingri izzīmēts zods, vaigu kauli un melnās spogulenes kopā ar viņa lielajiem vārdiem pat radīja zināmu respektu un atstāja uz mums spēcīgu iespaidu. bet tad pēc kāda laiciņa runāšanas mēs iegājām dziļāk ēdnīcā, kur viņš noņēma tās savas saulesbrilles nost, pagrāba no ēdnīcas galda pirmo pa rokai pagadījušos vafeli un nometies ceļos sāka to badaini ēst. maukas sastājušās viņam visapkārt izbrīnā skatījās un es arī paskatījos, un ieraudzīju, ka viņam taču ir tādas pavisam vāja cilvēka actiņas, padevīgas padevīgas, paklausīgas paklausīgas paklausīgas, nepavisam ne kā lielajiem pilsētas zinātājiem, bet mute, kas tikko bija runājusi lielos vārdus, nu bija piebāzta pilna ar vafeli. un tas man bija tik briesmīgs šoks un kontrasts, it kā viņš tās brilles noņemot vēl kaut ko būtu noņēmis. tad arī es sapratu un ielāgoju, ka ir tādi cilvēki - kamēr saulesbrillēs tikmēr vieni, bet bez saulesbrillēm jau pilnīgi citi.

punkts saka, ka vārds "un" ir konkrēts kokaīns. beidzot kāds kaut ko prātīgu pasaka. pēdējais piedzīvojums ar "un" man bija tāds, ka nulle mani zem kāda ieraksta nosauca par cirvi, es viņam atbildēju "un?" un viņš savu cirvi izdzēsa.

visu to jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās, un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja (mateja 13:34)

adrenalīna sūds, akvamarīna kūts.

ja nevari atvilkt sev priekšādu, nedzen visu pasauli ārprātā, aizej pie urologa un apgraizies. man tāda problēma bija. pats trakākais aiziet pie ārsta un novilkt viņa priekšā bikses. tālāk jau kā no kalna - iedeva man māsiņa skuvekli, lai nodzenu kūsas, uzlika pliku uz metāla ratiem un izvadāja pa liepājas slimnīcas liftiem un gaiteņiem. galā pats uzrāpos uz operāciju galda. man acu priekšā uzkarināja baltu lupatiņu, lai neredzu, ko man tur lejā dara, uztaisīja vietējo anestēziju (tas bija tik sen, bet sanāk, ka pimpī pretsāpju zāles dūra) un izgāja uz piecām minūtēm ārā. guļu es uz galda, acīm baltais lupatiņš priekšā, noskūtā kule anestezēta, bet radiotranzistors zāles dziļumos atskaņo ārijas no operetes silva. tad ienāca atpakaļ žīdu urologs un silvas pēdējiem akordiem skanot - hrjasj! - nogrieza man priekšādu nahuj nost. sāpēs briesmīgas, domāju - lūk, tā laikam jūtas dzemdētājas! perfekta apļveida līnijas sajūta. tad viņi man tur visu sašuja ar metāla diegiem uzlika manam loceklim ērkšķu vainadziņu, kas pēc tam katru rītu pie sacelšanās man griezās gļotādā. kamēr pēc divām nedēļām neaizgāju atkal nolaist bikses un neizņēma tos metālus ārā. tā man gāja, īsi pirms pilngadības, tas ir, 21 gada sasniegšanas. no tā laika staigāju apgraizīts kā īstens ebreju tautasdēls. kad prasīju kādam aizdomīgam luterāņu mācītājam iesalniekam, vai tas ir garīgi labi kad tā apgraiza, viņš uz mani tā dīvaini paskatījās un teica - skaties, ka uz izraēlu nesāk vilkt.