neredzamie cilvēki tā izsakās, tā izsakās, it kā būtu lieli, stipri un gudri, bet tad tu viņus ieraugi un viņi izrādās mazi, neglīti un apjukuši. tad ir vilšanās, un nevis viņos, jo dievs ar viņiem, bet sevī - kā es varēju tā padomāt, kā es varēju noticēt un pats viņu priekšā sajusties mazs, neglīts un apjucis.