reiz bija tāds gadījums, kad mūsu lētajā mauku ēdnīcā bija iemaldījies arī kāds džeks no pilsētas inteliģentā gala un jau ēdnīcas priekšnamā sāka dikti piedalīties mūsu lauku mauku sarunās. viņam bija dārgas saulesbrilles uz acīm un viņš runāja kā liels zinātājs, visu apstrīdēja un vienmēr gribēja paturēt pēdējo vārdu. sejas forma viņam bija glīta, stingri izzīmēts zods, vaigu kauli un melnās spogulenes kopā ar viņa lielajiem vārdiem pat radīja zināmu respektu un atstāja uz mums spēcīgu iespaidu. bet tad pēc kāda laiciņa runāšanas mēs iegājām dziļāk ēdnīcā, kur viņš noņēma tās savas saulesbrilles nost, pagrāba no ēdnīcas galda pirmo pa rokai pagadījušos vafeli un nometies ceļos sāka to badaini ēst. maukas sastājušās viņam visapkārt izbrīnā skatījās un es arī paskatījos, un ieraudzīju, ka viņam taču ir tādas pavisam vāja cilvēka actiņas, padevīgas padevīgas, paklausīgas paklausīgas paklausīgas, nepavisam ne kā lielajiem pilsētas zinātājiem, bet mute, kas tikko bija runājusi lielos vārdus, nu bija piebāzta pilna ar vafeli. un tas man bija tik briesmīgs šoks un kontrasts, it kā viņš tās brilles noņemot vēl kaut ko būtu noņēmis. tad arī es sapratu un ielāgoju, ka ir tādi cilvēki - kamēr saulesbrillēs tikmēr vieni, bet bez saulesbrillēm jau pilnīgi citi.