Pre-Code Hollywood refers to the era in the American film industry between the introduction of sound in the late 1920s and the enforcement of the Motion Picture Production Code (usually labeled, albeit inaccurately after 1934, as the "Hays Code") censorship guidelines. Although the Code was adopted in 1930, oversight was poor and it did not become rigorously enforced until July 1, 1934. Before that date, movie content was restricted more by local laws, negotiations between the Studio Relations Committee (SRC) and the major studios, and popular opinion than strict adherence to the Hays Code, which was often ignored by Hollywood filmmakers.

As a result, films in the late 1920s and early 1930s included sexual innuendo, miscegenation, illegal drug use, infidelity, abortion, intense violence and homosexuality. Strong women dominated films such as Female, Baby Face, and Red-Headed Woman. Gangsters in films like The Public Enemy, Little Caesar, and Scarface were more heroic than evil. Along with featuring stronger female characters, films examined female subject matters that were not revisited until much later in Hollywood history. Nefarious characters were seen to profit from their deeds, in some cases without significant repercussions, and drug use was a topic of several films. The Pre-Code era featured shorter films, usually running little more than an hour. Many of Hollywood's biggest stars such as Clark Gable, Barbara Stanwyck, and Edward G. Robinson got their start in the era. But it also contained stars like Ruth Chatterton, Lyle Talbot, and Warren William (the so-called "king of Pre-Code") who excelled during this period but are mostly forgotten today.

Beginning in late 1933, and escalating throughout the first half of 1934, American Roman Catholics launched a campaign against what they deemed the immorality of American cinema. This, plus a potential government takeover of film censorship and social research seeming to indicate that so-called "bad" movies could promote bad behavior, was enough pressure to force the studios to capitulate to greater oversight.

nē stīventiņ šitā joņošana pa balkona margām ir jāizbeidz. nu jau vairs nav staigāšana, bet dipada dapada. tur kur stūrī ceļu aizšķērso balsta baļķis, 90 grādīgais bezdibenis jau tiek pārvarēts skrējienā. novācām vidējās gultas atzveltni, pa kuru viņš kārpījās augšā, un aiznesām iestūķējām aiz pažobeles gultas. pašu iestūķēju pasēdēt cietumiņā. pīkstēja pīkstēja, kamēr armīns saka, pats esot jau atstīvējis durtiņas un izlauzies brīvībā, par ko visu cieņu, the great escape.

naumanis savā feisbukā šodien ielicis šito bildi un man liekas, ka dievs man dod zīmi, un vēl visu nakti bija nelaba garša mutē, nezinu no kā, vai no tām smilšainajām nemazgātajām fātera zemenēm vai no stīvena, bet tagad mani reāli ir apsēdusi doma, ka man ir cērmes. kamēr nenopirkšu profilaksei tableti, miera jau nebūs.

šogad pirmoreiz nosvīdu no laikapstākļiem.

tas izskatās briesmīgi interesants posms kino vēsturē, tā pre-code desmitgade, jo kas var būt labāks par naivumu un samaitātību vienlaikus, visa tā blondīņu pašnāvnieču ikonogrāfija un cult following. pie izdevības nokačāšu kaut vai paketi ar betty boop necenzētajām 30.gada multenēm.

no holivudas uzraksta H burta noleca tikai viena aktrise - peg entwistle - bet man nez kāpēc no bērnības galvā iesēdies, ka viņas visas pēc kārtas rāpās tur augšā un leca, gluži kā mūsu vantinieki.

noriju trīs prettārpu ripas un sirds mierīga, varu turpināt meklēt sevī dievu.

es arī vēl 2003.gadā biju diezgan liels patriots un speciāli neiepirkos maximas veikalos un uzskatīju, ka nav labi staigāt ar maximas maisiņu rokā, jo tas ir lietuviešu dempings.

nopeldējos dīķītī pirmoreiz šogad. normāls silts ūdens. aina sēdēja savā verandā, tāpēc apakšbikses drošības pēc novilku jau būdams dziļumā, izpeldējos ar tām apakšbiksēm rokā, bet, kad bija jānāk ārā, zem ūdens uzķepuroju tās atkal kājās un pa laipu uz ģērbšanās būdiņu jau gāju apģērbies. būdiņā atkal vilku slapjās apakšbikses nost un pagriezis pliko dibenu pret kaimiņu mājas logiem slaucījos dvielī.

kad zem ūdens tiek plivinātas baltas apakšbikses, lai atrastu, kur tām priekša, kur aizmugure, tās piepūšas un smuki izskatās pēc parašūta debesīs vai kā būtu uzvilktas kādai neredzamai caurspīdīgai resnulei, piemēram ainai, kam dibens atgādina apaļu milzu pīrāgu. kad priekša atrasta, tad, lai apakšbikses uzvilktu, ar rokām jānolaiž tās maksimāli zemu zem ūdens, bet ar abām kājām jāatraujas no zemes un veikli jāielec kājām domātajos caurumos. to darot sanāk saliekties embrijā, tā ka galva uz brīdi paiet zem ūdens un virspusē paliek tikai saliektā mugura, un, ja kāds no malas to redz, piemēram blakusmājas kaimiņiene caur saviem otrā stāva aizkariem, tad viņa vispār nevar saprast, ko es tur velnsarārā daros pa to dīķi.

atbrauc armīns no langes, runājamies uz sliekšņa.

es saku, šogad jau paskaties kā saauguši smiltērkšķi priekšā un bērza zari no sāna. nākošgad vēl tā saaugs, ka vispār nevarēs neko redzēt.
ko nevarēs redzēt, armīns prasa.
kā ko, mūsu pagalmu no kaimiņu otrā stāva loga, ko mēs te daram.
baigi viņiem interesē.
protams, ka viņiem interesē. visiem mietpilsoņiem interesē.
jā, jā.
ko jā jā. es esmu pilnīgi pārliecināts - ja var redzēt, tad interesē. un it sevišķi tādi, kā mēs.

un kāpēc lai neinteresētu. es piemēram vienmēr, kad paskatos uz to pusi, ieraugu to logu un padomāju, lūk logs. gribot negribot. kāpēc gan lai viņi vienmēr paskatoties pa to logu un ieraugot mūsu pagalmu, neredzētu, kas tajā notiek, un, ja jau ierauga kaut ko, tad jau noteikti ieinteresējas, nav jau nekādi roboti.

sarmīte otrdien bijusi kaltenē. glabājuši kādu radinieku, kas 40 gadu vecumā nomiris savā vientuļajā mājiņā un jau pa pusei sapuvis pie atvērta vasaras loga. bet es viņai saku - sarmīt, mēs dzīvojam tādā laikā un vietā, kur nevar pateikt, vai laimīgāki ir dzīvie vai mirušie. viņa jau vienmēr tik ļoti pārdzīvo. saka, kad mammai tas kaps iebruka, ir ticējums, ka kādu ņems līdzi. tad es viņai saku, jā, jā, baigie ticējumi - kad kaut kādi sīkumi notiek, tad uzreiz saka, nekas nav nejauši un dieva pirksts, bet kad vienam nāve, bet otru paņem līdzi, tad it kā kaut kādu mugursomu.

tad viņa man stāstīja par benitu un marīnu bez naudas, kā abām gribējās ēst, un marīna saka benitai, baigi gribas ēst un nav naudas, bet benita viņai atbild, jā, baigi gribas ēst un man arī nav naudas, un tad marīna aiziet pačurāt, bet benita fiksi bufetē iekšā un nopērk biezpienmaizi, bet biezpienmaizes padomju laikos bija gigantiskas, un kad marīna iznāk no tualetes, benita stāv un nevar parunāt, jo viņai visa mute aizbāzta ar biezpienmaizi, uz ko es atkal sarmītei izstāstīju par liepājas aktieriem, kas brauca izbraukumā un bija visu naudu nodzēruši, apstājās kaut kādā skrundā vai aizputē un sarunas līdzīgas, kā benitai ar marīnu, kad pujāts saka zakovicam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet zakovics saka rozenbergam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet rozenbergs aiziet pačurāt, bet tualetē noslēpies galanders, kuram arī nav naudas, un drudžaini mēģina apēst sardeli.