sarmīte otrdien bijusi kaltenē. glabājuši kādu radinieku, kas 40 gadu vecumā nomiris savā vientuļajā mājiņā un jau pa pusei sapuvis pie atvērta vasaras loga. bet es viņai saku - sarmīt, mēs dzīvojam tādā laikā un vietā, kur nevar pateikt, vai laimīgāki ir dzīvie vai mirušie. viņa jau vienmēr tik ļoti pārdzīvo. saka, kad mammai tas kaps iebruka, ir ticējums, ka kādu ņems līdzi. tad es viņai saku, jā, jā, baigie ticējumi - kad kaut kādi sīkumi notiek, tad uzreiz saka, nekas nav nejauši un dieva pirksts, bet kad vienam nāve, bet otru paņem līdzi, tad it kā kaut kādu mugursomu.

tad viņa man stāstīja par benitu un marīnu bez naudas, kā abām gribējās ēst, un marīna saka benitai, baigi gribas ēst un nav naudas, bet benita viņai atbild, jā, baigi gribas ēst un man arī nav naudas, un tad marīna aiziet pačurāt, bet benita fiksi bufetē iekšā un nopērk biezpienmaizi, bet biezpienmaizes padomju laikos bija gigantiskas, un kad marīna iznāk no tualetes, benita stāv un nevar parunāt, jo viņai visa mute aizbāzta ar biezpienmaizi, uz ko es atkal sarmītei izstāstīju par liepājas aktieriem, kas brauca izbraukumā un bija visu naudu nodzēruši, apstājās kaut kādā skrundā vai aizputē un sarunas līdzīgas, kā benitai ar marīnu, kad pujāts saka zakovicam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet zakovics saka rozenbergam, baigi gribas ēst, bet nav naudas, bet rozenbergs aiziet pačurāt, bet tualetē noslēpies galanders, kuram arī nav naudas, un drudžaini mēģina apēst sardeli.