noskūtajam lācim atkal jauns albums. nafig man tā bjorka, nekad nav tā kārtīgi patikusi, bet masu psihozes rezultātā noklausījos, laikam jau kaut ko gaidu no viņas tomēr. nu kā medullā, kur bija pāris foršas dziesmas ar lidojošiem delfīniņiem. iepriekšējo voltu tā arī neeesmu dzirdējis nevienu dziesmu, pārāk nepatika jau vāciņš. kas tas par stilu - vai nu lācis, vai krāsota ola, vai ietīta vates bumbulī, kaut kāds mūžīgais kokons. uz šī jaunā vāciņa jau arī nav nekāda maļina, atkal kaut kādos auduma baķos satinusies un sarkanu vilnas kodaļu uzpraudusi galvā, bet nu tas tā - ieliku gandrīz vienīgo normālo viņas bildi, kādu internetā izdevās atrast. pati dziedāšana par laimi šoreiz bez tā nebarotā bērna rīkles skaņām un dumā būmboksa, bet sasprindzinājumiņš balsī tomēr palicis. vai tiešām nevar dziedāt bez sasprindzinājuma? it kā sūdu spiestu ārā un nevarētu izspiest. bet nu tas tā. kopumā, tieši tās sasprindzināšanās un modulāciju dēļ ieraksts izklausās pēc palēnināta pirmās formulas soundtreka, tas ir, ostorožno tam na viražah, jeb latviski runājot - turieties tur uz dansflora.

sprūdžs ir vienīgais no ievēlētajiem deputātiem, kas manī izraisa tīri cilvēciskas simpātijas. arī normālas humora izjūtas dēļ. es par sprūdžu. un nenožēloju nevienā acī savu balsojumu par ZRP.

izlasīju vēlreiz stikla kupolu, jo grāmatu tirgū būs jāstāsta par manuprāt labāko no pēdējos divos gados izdotā. sparāne man šim nolūkam uzdāvināja jauno izdevumu, jo savu veco toreiz sen atpakaļ atdevu pavisam kādam kultūras ministrijas padomniekam. ir grūti izlemt, kuru fragmentu lasīt, tāpēc lasīšu no paša sākuma, pirmās trīs lappuses. vēl jāizdomā, ko teikšu PAR šo grāmatu. varbūt to, ka galvenā varone pašā virsotnē saka - es esmu, es esmu, es esmu - un ja rakstnieks, vienalga, vīrietis vai sieviete, ir nonācis līdz šim trīskāršajam "es esmu", viņš nevar rakstīt slikti, tas ir tas vajadzīgais attālums, līdz kuram jāatkāpjas un kad atkrīt visi kruzuļi, paliek tikai vārdi, kuri IR.

aplūkoju plātas bildes un atradu viņā ārēju līdzību ar žoludi.

vispār jau tas "es esmu" ir ļoti bībelisks, jo jaunajā derībā jēzus bieži saka "es esmu", tikai svarīgi jau nav nav izlasīt to un tad filozofēt par to, bet pašam dzīvot un nonākt līdz šim "es esmu" savā īpatnā veidā. tas ir kā atkāpties, atkāpties, atkāpties un tad pēkšņi uzgrūzties šim "es esmu" ar muguru, uzgrūzties dievam ar muguru. varbūt tur tas joks, ka dievs mums nekad nestāv priekšā, bet vienmēr aiz muguras.

es vispār uzskatu, ka attiecībā uz reliģiskiem tekstiem veselīgāk ir nevis auksti un formāli tos apdomāt, bet lūgties un lūgšanu rezultātā nonākt līdz šiem tekstiem kā pie savas privātās atklāsmes un tad, lai apstiprinātu sev pašam savas atklāsmes patiesumu, paņemt bībeli, iebakstīt attiecīgajā vietā ar pirkstu un sev teikt - redzēji? arī jēzus to ir teicis!

vai man arī jāsēro par to mirušo apple šefu?