izlasīju vēlreiz stikla kupolu, jo grāmatu tirgū būs jāstāsta par manuprāt labāko no pēdējos divos gados izdotā. sparāne man šim nolūkam uzdāvināja jauno izdevumu, jo savu veco toreiz sen atpakaļ atdevu pavisam kādam kultūras ministrijas padomniekam. ir grūti izlemt, kuru fragmentu lasīt, tāpēc lasīšu no paša sākuma, pirmās trīs lappuses. vēl jāizdomā, ko teikšu PAR šo grāmatu. varbūt to, ka galvenā varone pašā virsotnē saka - es esmu, es esmu, es esmu - un ja rakstnieks, vienalga, vīrietis vai sieviete, ir nonācis līdz šim trīskāršajam "es esmu", viņš nevar rakstīt slikti, tas ir tas vajadzīgais attālums, līdz kuram jāatkāpjas un kad atkrīt visi kruzuļi, paliek tikai vārdi, kuri IR.

aplūkoju plātas bildes un atradu viņā ārēju līdzību ar žoludi.