6 ieradumi no padomju laiku audzināšanas, kas kaitē pašam un citiem
« previous entry | next entry »
Jul. 4., 2017 | 21:03
1. Visu labāko paglabāt nākotnei.
Vajag dzert no ieplīsušas tasītes, kamēr jaunā stāv bufetē aiz stikla, gaidot labākus laikus.
Jaunam apģērbam un kurpēm “jānostāvas”, līdz tās sāks nēsāt, turklāt vecās kurpes taču nav vēl līdz galam saplīsušas…
Vispār – viss jaunais, tīrais un spilgtais nav domāts ikdienai, bet kādai labākai dzīves dienai, kura tā arī nekad nepienāk.
Viss labākais tiek atlikts uz “pēc tam”, ciemiņiem, uz svētkiem, jo ikdienā svinībām nav vietas.
Paldies dievam, šis man sen ir izravēts no dzīves. Kāpēc krāt putekļus šķīvjiem un glāzēm, kas dienasgaismu ierauga tikai caur bufetes stiklu?
2. Kas nav piesiets, tas ir mans.
No kādām padomju laiku atmiņām: “Es pazinu smalku, izglītotu, labvēlīgu cilvēku, kurš aiznesa no iestādes spaini ar cementa maisījumu. Pa ceļam tas, protams, sacietēja. Zaglis sacementējušos vielu izmeta netālu no mājām. Cits paziņa uzlauza aģitēšanas punktu. Aiznesa no turienes vēlēšanu urnu. Aizvilka uz mājām un nomierinājās.”
Ieradums ņemt jebkuras lietas, kas nav piesietas, nav apsargātas, neatkarīgi no tā, vai tās jums noderēs vai ne, ir viena no tipiskām padomju laika psiholoģijas motivētām rīcībām.
Atzīstieties, cik bieži jūsu ģimenē skanēja šai līdzīga frāze: “To nepērc – tētis atnesīs no fabrikas!”
Ja vēl deficīta laikos šāda rīcība šad tad varēja likties aizkustinoša – re, kā gādā par ģimeni! – tad mūsdienās klusa uzņēmuma vai valsts iestādes izzagšana ir lempīga un neiederīga.
Zagt ir ne tikai slikti, bet krimināli sodāma darbība. Vēl joprojām sastopu cilvēkus, kuriem šķiet, ka dakšiņas, pildspalvas vai papīra aizstiepšana no īpašniekiem (valsts vai privāta) nav nekas krimināls. Jā, visi kādreiz sāk ar sīkām lietām. Kā jūs, stiepēji, pēc tam vēl spējat skaļi brēkt, ka deputāti apzog valsti?
3. Neko nevajag mest ārā.
Vēl viena padomju laika psiholoģijas iezīme – neko nemest ārā. Lietu ir žēl, tās gadiem krājas, veidojot bezvērtīgu kultūras slāni un pārvēršot dzīvokli Aladīna alā, ja vien viņš dzīvotu izgāztuvē.
“Ja nu mēs kaut ko izmetīsim, bet rīt to ievajadzēsies?” – šāda doma nedod miera ļaudīm, kuri pārdzīvo ekonomisko krīzi. Un patiesi – vientuļo slēpi var sadedzināt ugunskurā, bet caur izgaismotu, ieplīsušo fotofilmiņu var skatīties uz saulīti. Dažos gadījumos runa ir par īstiem psihiskiem traucējumiem, bet biežāk tas ir ieradums, kas izstrādājies deficīta gados un mūsdienās izskatās žēlīgi.
Ar šo vēl joprojām nākas cīnīties. Ir ļoti grūti. Reizēm uzrīkoju ģenerāltīrīšanu un cenšos pieturēties pie domas, ka ja piecus gadus TAS nav bijis vajadzīgs, jālidina ārā. Taču reizumis gadījušies mērfijismi, kad tieši TAS ir savajadzējies drīz pēc apglabāšanas miskastes konteinerā, nedaudz bremzē rīkot tādas tīrīšanas biežāk. Jālabojas.
4. Ieradums apēst visu līdz pēdējam.
Mēs visi no bērnības atceramies, ka nedrīkst spēlēties ar ēdienu, ar maizi – vispār grēks, bet par to, ka varētu izmest kādu produktu, nevar būt ne runas. Ja zupa jau ir ieskābusi, nekas – izbaros tēvam vai vectētiņam kā pašiem spēcīgākajiem ģimenes locekļiem. Galvenais – nekādā gadījumā neliet ārā. Iznāk, ka labāk sevi pakļaut riskam saindēties ar ēdienu nekā to izmest.
Nerunāsim par vecu ēdienu, bet par porcijām. Ja mājās es varu izvēlēties ko un cik daudz likt uz šķīvja, tad ēdināšanas iestādēs klājas grūtāk. Kaut kur dziļi pakausī atbalsojas bērnībā dzirdētais: "Par to taču ir samaksāts, tas ir jāapēd". Nu un tā tie tauki krājas, vēderu spiež, un pusdienlaikā jāsteberē kā invalīdam, tikai tāpēc, ka par ēdienu ir samaksāts. Jācīnās.
5. “Bet ko ļaudis teiks?”
Kaitīgs ieradums pieņemt lēmumus, prātojot, ko teiks citi, un baidoties nosodījuma bieži vien pavada kopš bērnības. “Kā tu uzvedies? Ko cilvēki teiks? Redzi, kā uz tevi skatās?” – iedveš vecāki.
Varētu likties, ka tur nav nekā īpaša, bet pēc tam mēs neapzināti visu dzīvi lūkojamies uz abstraktiem onkuļiem un tantēm un baidāmies, ka viņi par mums nodomās ko sliktu.
Protams, dzīvot vispār nedomājot, kā tevi vērtēs apkārtējie, nav iespējams, bet ja jūs atsakāties no vēlmēm, tikai baidoties no nosodījuma un neizpratnes, jums steidzami jāpārskata prioritātes.
Šausminoši. Nepateikt kaut ko vai neizdarīt, tikai tāpēc, ka būs kāds, kas tāpēc padomās kaut ko ļoti sliktu. Domāju, ka ne man vienīgajai tā. Visvairāk bija bail sarūgtināt omi, jo viņa mums te gadu desmitiem mira, un nedodies lieki satraukt. Ome jau gadiem zem zemes, bet rezistence izstrādājusies teicama.
6. Neprasme pieņemt komplimentus.
Tas lielākoties attiecas uz sievietēm. Vai esat kādreiz ievērojuši, ka tā vietā, lai atbildētu uz komplimentu par ārieni, labām smaržām u.tml., vairums sieviešu nezin kāpēc sāk taisnoties vai pat mazināt savu vērtību otra acīs? “Jūs lieliski izskatāties!” “Nu ko jūs! Es neizgulējos un esmu arī uzvilkusi veco džemperi.” Vai atpazināt sevi un citus? Labāk mācīties pienācīgi un ar pateicību pieņemt komplimentus, nevis no tiem atvairīties, sarkstot un kautrējoties.
Kādreiz es arī, attraucu ar ai nekas īpašs, šis ir parastais mans izskats, nemaz necentos labi izskatīties, utt.. Bet kaut kad sen izlasīju žurnālā, ka par komplimentu ir jāpateicas. Un kopš tiem laikiem vienmēr pasakos par komplimentu un uzsmaidu.
Cik jums šādi niķi ir joprojām pielipuši?
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
telefontubbie
date: Jul. 5., 2017 - 11:18
Link
3. punkts ja nu vienīgi varētu traucēt mūsdienu cilvēkiem, šai materiālisma laikmetā. Man skapis ātri pildās ar grāmatām, bet super labi, ka tagad ir Otrā elpa utt.
Atbildēt