![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sveicināts, dārgo dakter!
Mans vārds ir Zete. Esmu 23 gadus vecs! Zināt, mani nomoka dīvaina seksuāla problēma un es gribu Jums pastāstīt par to. Tātad klausieties.
Reiz pulkstens pusvienos, es izgāju no mājām pastaigāties. No tumšām šķērsielām pūta spēcīgs vējš un pēkšņi es redzēju viņu, viņu sauca padauza - viņa bija vienkārši satriecoša! - Bļeģ! - es spalgā balsī iekaucos, un pazaudēju kāju.
Atguvos es lielā gultā, kājās mani bija kedas. Uz rakstāmgalda dega svece, bet aiz loga dega pentagons, ko aizdedzinājuši nolādētie ārsti un mana sirds sašķīst. Tālāk viss notika ātri - viņa iznāca no vannas istabas, lēnām novilka savu zābaku un atkailināja savas lieliskās krūtis.
- Ak tu mans mazais pitons, - sacīja viņa un pienāca tuvāk. Man kļuva sausa. Pēdējā momentā es paspēju paskatīties viņas acīs, tās bija tādā pašā krāsā kā centrālapkure un atkal pazaudēju kāju.
Klusums. Pēkšņi pa miegam dzirdu gārdzošu balsi: - Šonakt mēs TO darīsim 23 reizes! Es nezināju ko man atbildēt, bet saņēmu visu savu kamieļa drosmi un atbildēju: Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!!
Tālāk viņa sāka skūpstīt man vēderu ar savām jaukām lūpām, un laidās arvien zemāk un zemāk... O nē! Viņa nonāca līdz TAM... Viņas rokā iemirdzējās katls, kādēļ?! Par ko!!!
Var būt šis kāds jauns dramatisma paveids, tomēr laika prātot bija maz. Es izlēcu no gultas un ieraudzīju fotogrāfiju: uz tās viņa kaila ar kailu veci. Bet tas vecis izrādās bija Brūs Villiss. Un pie tam vēl viņš ir viņas õpis!!! Izvirtule! - es nodomāju, lēkdams no 73tā stāva loga...
Īsti nezinu, tas notika patiesībā vai bija tikai sapnis - bet man patika! Vai tas ir normāli, dakter?
Ar cieņu psihiatram,! (Zete).
Mans vārds ir Zete. Esmu 23 gadus vecs! Zināt, mani nomoka dīvaina seksuāla problēma un es gribu Jums pastāstīt par to. Tātad klausieties.
Reiz pulkstens pusvienos, es izgāju no mājām pastaigāties. No tumšām šķērsielām pūta spēcīgs vējš un pēkšņi es redzēju viņu, viņu sauca padauza - viņa bija vienkārši satriecoša! - Bļeģ! - es spalgā balsī iekaucos, un pazaudēju kāju.
Atguvos es lielā gultā, kājās mani bija kedas. Uz rakstāmgalda dega svece, bet aiz loga dega pentagons, ko aizdedzinājuši nolādētie ārsti un mana sirds sašķīst. Tālāk viss notika ātri - viņa iznāca no vannas istabas, lēnām novilka savu zābaku un atkailināja savas lieliskās krūtis.
- Ak tu mans mazais pitons, - sacīja viņa un pienāca tuvāk. Man kļuva sausa. Pēdējā momentā es paspēju paskatīties viņas acīs, tās bija tādā pašā krāsā kā centrālapkure un atkal pazaudēju kāju.
Klusums. Pēkšņi pa miegam dzirdu gārdzošu balsi: - Šonakt mēs TO darīsim 23 reizes! Es nezināju ko man atbildēt, bet saņēmu visu savu kamieļa drosmi un atbildēju: Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!!
Tālāk viņa sāka skūpstīt man vēderu ar savām jaukām lūpām, un laidās arvien zemāk un zemāk... O nē! Viņa nonāca līdz TAM... Viņas rokā iemirdzējās katls, kādēļ?! Par ko!!!
Var būt šis kāds jauns dramatisma paveids, tomēr laika prātot bija maz. Es izlēcu no gultas un ieraudzīju fotogrāfiju: uz tās viņa kaila ar kailu veci. Bet tas vecis izrādās bija Brūs Villiss. Un pie tam vēl viņš ir viņas õpis!!! Izvirtule! - es nodomāju, lēkdams no 73tā stāva loga...
Īsti nezinu, tas notika patiesībā vai bija tikai sapnis - bet man patika! Vai tas ir normāli, dakter?
Ar cieņu psihiatram,! (Zete).