Reach The Skies: A Lifebook

Mani ļoti pavilka šodien izlasītā Ņikonova grāmatiņas nodaļa par Zemes izcelšanos un tās sastāvu. Tajā Ņikonovs jūsmo par tautieti Larinu, kurš jau tālajā 1968 gadā izvirzīja hipotēzi, ka īstenībā Zemes kodols nesastāv no šķidras dzelzs, bet gan no dažādiem hidrīdiem (tas ir, metāla - ūdeņraža savienojumiem). Cik es parakos netā pa šo tēmu, tad, lai gan nekas baigi populārzinātnisks un satriecošs no tā nav sanācis, dažādas zinātnieku grupas atrod aizvien vairāk pierādījumu, ka Zemes mantija ir uz ūdeņraža savienojumiem balstīta šķidra un nemaz ne tik karsta masa.

Lielie karstuma, sprāgšanas procesi notiek tikai mantijai saskaroties ar Zemes garozu, kurā valda skābeklis. Visas zemestrīces un geizeri un citas aktīvas lietiņas uz mūsu planētas notiek, tieši pateicoties kaujai starp ūdeņradi un skābekli (vai precīzāk starp ūdeņraža savienojumiem un skābekļa savienojumiem). Jā, kā gan tā kauja sākās? Ja var ticēt pētījumiem, tad sākumā uz Zemes valdīja ūdeņradis, taču viņam ļoti nepatīk Saules vējš, un tāpēc tas no Zemes atmosfēras aizvien tika nests prom - atmosfērā palika aizvien vairāk skābekļa un slāpekļa. Pārējais ūdeņradis slīga aizvien dziļāk zemes dzīlēs, kāmēr augšu aizvien vairāk pildīja cietie ieži.

Eh, tur vēl bija citi interesanti fakti/minējumi. Galvenais jautājums - kad tad mēs sāksim iegūt ūdeņradi no Zemes dzīlēm, lai sāktu pāriet uz tīrāku degvielu? Jo ūdeņradis ar katru jaunu dienu lien aizvien dziļāk zemes dzīlēs!