![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vakar laiski lasot slashdot'u uzdūros vienam rakstiņam par to, ka zinātnieki pēta citas saules sistēmas ar mērķi uzzināt ko vairāk par ārpuszemes dzīvību/saprātu. Tur bija pieminēts arī Fermi paradokss, kurš skan apmēram šādi - ja jau mūsu galaktikā pēc aprēķiniem ir tik daudz saules sistēmu, kurās teorētiski var attīstīties dzīvība un, sekojoši arī saprātīga dzīvība (jo galaktika ir veeeeca), kāpēc tad mēs neesam ieguvuši itin nekādus pierādījumus tam. Jo mēs neesam, vai ne? :)
Es ieklabināju "Fermi paradox" Wikipēdijā, un tur bija ļoti daudz dažādas izsmeļošas informācijas gan par džeku, vārdā Fermi, gan par visvisādām hipotēzēm par to, kāpēc mēs neesam manījuši citplanētiešus, pat ne viņu pēdas, ne signālus, neko. Ļoti interesanti.
Un tomēr, galu galā, kāpēc tad neesam? Kāpēc?
Es nešaubos, ka galaktikā bez mūsu Zemes ir vēl planētas ar dzīvību dažādos attīstības posmos, dažādos veidos. Kaut gan vienlaicīgi man šķiet, ka 99% no tās ir bāzētas uz ūdens/aminoskābēm un no kā tur vēl Zemes dzīvība pamatā sastāv. Vienkārši no tām zināšanām, kuras esmu sagrābstījis, ūdens vislabāk šķīdina, un tajā var izveidoties tas, ko zinātnieki sauc par "primordial soup". Tomēr, pati dzīvība vēl nenozīmē, ka galu galā radīsies saprāts. No pirmajiem vairoties spējīgiem un resursus patērējošiem organismiem līdz saprātam ir neprātīgi tāls ceļš, ar neskaitāmiem šķēršļiem.
Dzīvībai, manuprāt piemīt kaut kādas universālas īpašības, bez kurām mūsu izpratnē tā vairs nebūtu dēvējama par dzīvību:
1) Spēja izdzīvot. Bez šis spējas zūd dzīvības jēga.
2) Spēja apgādāt sevi ar enerģiju. Pamatā nozīmē veikt mērķtiecīgas ķīmiskās reakcijas. Bez šīs īpašības dzīvība būtu tikai objekts ainavā.
3) Spēja atražot sevi. Kaut gan nav obligāta lieta, tomēr ļoti nepieciešama. Atražošanas mehānisms nav svarīgs. Bez tā dzīvībai daudz grūtāk būs mainīties, pielāgoties un noturēties dzīvai. (godīgi sakot, es šaubos pat, vai bez atražošanas vispār ir iespējama kaut cik nozīmīgas dzīvības rašanās)
Ja sākotnējās, pašas pirmās molekulas, kuras min taku uz dzīvības pusi, savāc sevī šīs trīs īpašības, tad ir liela iespēja, ka attīstīsies kaut kas nopietnāks.
Tomēr, tas ir tikai pats sākums. Ļoti daudz dažādu pārbaudījumu nāk no ārējās un arī iekšējās vides - saule, meteorīti, vulkāni, un citas likstas var gan palēlināt evolūciju, gan iznīcināt dzīvību. Un, galu galā, dzīvība var arī nenonākt pie saprāta. Jo tas nav dzīvības mērķis. Tās mērķis ir pamatā joprojām tās pašas īpašības - turpināt sevi, iegūt enerģiju.
Nu, labi, radās saprāts - arī tur var būt neskaitāmi iemesli, kāpēc mēs to nemanam. Tomēr par galveno es uzskatu to, ka diez vai kāda no ārpus zemes civilizācijām tērēs resursus, lai kāda cita civilizācija (piemēram, mēs) to pamanītu. Tam ir vajadzīgs liels daudzums enerģijas. Es domāju, ka tuvākajā laikā, kad svešu saules sistēmu vērošana un analizēšana vēl vairāk pilnveidosies, mēs sāksim atklāt planētas, kuru spektrā redzēsim dzīvības pazīmes. Bet diez vai tuvākajos 1000 gados atklāsim vēl kādu saprātu, izņemot mūsējo.
Un kādas ir jūsu domas par ārpuszemes civilizācijām? Eksistē? Meklē mūs? Kāpēc mēs tās neesam sastapuši?
Es ieklabināju "Fermi paradox" Wikipēdijā, un tur bija ļoti daudz dažādas izsmeļošas informācijas gan par džeku, vārdā Fermi, gan par visvisādām hipotēzēm par to, kāpēc mēs neesam manījuši citplanētiešus, pat ne viņu pēdas, ne signālus, neko. Ļoti interesanti.
Un tomēr, galu galā, kāpēc tad neesam? Kāpēc?
Es nešaubos, ka galaktikā bez mūsu Zemes ir vēl planētas ar dzīvību dažādos attīstības posmos, dažādos veidos. Kaut gan vienlaicīgi man šķiet, ka 99% no tās ir bāzētas uz ūdens/aminoskābēm un no kā tur vēl Zemes dzīvība pamatā sastāv. Vienkārši no tām zināšanām, kuras esmu sagrābstījis, ūdens vislabāk šķīdina, un tajā var izveidoties tas, ko zinātnieki sauc par "primordial soup". Tomēr, pati dzīvība vēl nenozīmē, ka galu galā radīsies saprāts. No pirmajiem vairoties spējīgiem un resursus patērējošiem organismiem līdz saprātam ir neprātīgi tāls ceļš, ar neskaitāmiem šķēršļiem.
Dzīvībai, manuprāt piemīt kaut kādas universālas īpašības, bez kurām mūsu izpratnē tā vairs nebūtu dēvējama par dzīvību:
1) Spēja izdzīvot. Bez šis spējas zūd dzīvības jēga.
2) Spēja apgādāt sevi ar enerģiju. Pamatā nozīmē veikt mērķtiecīgas ķīmiskās reakcijas. Bez šīs īpašības dzīvība būtu tikai objekts ainavā.
3) Spēja atražot sevi. Kaut gan nav obligāta lieta, tomēr ļoti nepieciešama. Atražošanas mehānisms nav svarīgs. Bez tā dzīvībai daudz grūtāk būs mainīties, pielāgoties un noturēties dzīvai. (godīgi sakot, es šaubos pat, vai bez atražošanas vispār ir iespējama kaut cik nozīmīgas dzīvības rašanās)
Ja sākotnējās, pašas pirmās molekulas, kuras min taku uz dzīvības pusi, savāc sevī šīs trīs īpašības, tad ir liela iespēja, ka attīstīsies kaut kas nopietnāks.
Tomēr, tas ir tikai pats sākums. Ļoti daudz dažādu pārbaudījumu nāk no ārējās un arī iekšējās vides - saule, meteorīti, vulkāni, un citas likstas var gan palēlināt evolūciju, gan iznīcināt dzīvību. Un, galu galā, dzīvība var arī nenonākt pie saprāta. Jo tas nav dzīvības mērķis. Tās mērķis ir pamatā joprojām tās pašas īpašības - turpināt sevi, iegūt enerģiju.
Nu, labi, radās saprāts - arī tur var būt neskaitāmi iemesli, kāpēc mēs to nemanam. Tomēr par galveno es uzskatu to, ka diez vai kāda no ārpus zemes civilizācijām tērēs resursus, lai kāda cita civilizācija (piemēram, mēs) to pamanītu. Tam ir vajadzīgs liels daudzums enerģijas. Es domāju, ka tuvākajā laikā, kad svešu saules sistēmu vērošana un analizēšana vēl vairāk pilnveidosies, mēs sāksim atklāt planētas, kuru spektrā redzēsim dzīvības pazīmes. Bet diez vai tuvākajos 1000 gados atklāsim vēl kādu saprātu, izņemot mūsējo.
Un kādas ir jūsu domas par ārpuszemes civilizācijām? Eksistē? Meklē mūs? Kāpēc mēs tās neesam sastapuši?
Tikai ej un viņas atrodi! Tas mums prasīs warp-speed, pāris tūkstošus paaudžu un beigās mūs vēl tie pārējie noturēs par parazītiem (kas mēs arī esam) un izsvēpēs pa visam...