muldēšana - labs jautajums: cik gatava vel parmainjam es esmu gatava?

sakarigums un logiska domasana - mani shogad nepiemekle. izsista no lidzsvara laikam esmu nu jau pie pashas robezas. savakties reizums izdodas, bet tikai uz tik isu mirkli, ka uz nesavakshanas mirklju fona tas ir spljaviens jura. un tagad interesantakais - cik ljoti es esmu gatav aizvakties no sava dzivoklja kur varetu teikt esmu galeji iesunojusi. ka neka 5 gadi nodzivoti un ar visam likstam sadzivots. ja reizums gribas izbaudit studenta dzivi un padzivot kojas vai kopa ar kadu dzivokljbiedru, tad vienmer ir bijusi ta apzinja, ka man taku ir manas majas, kuras es varu darit visu ko gribu, so tas butu piedzivojums man - soreiz izvakshanas nozime neatgrieshanas. jaatmet visas idejas un ieceres, plani un izteles bildes par to ka butu vnk jadzesh ara. jaizvacas no 5 gadiem manas dzives, kas tur ir savakushi daudz palieku un ir viena liela manas dzives kratuve (nesen parakajos pa skapjiem - waks, ko tik tur var atrast). tas viss tomer ir mans - ar manu pieskanju. un es nebaidos teikt - mans, jo es tur tomer biju, dariju, dzivoju, njemos, cinijos un visas sienas, skapji un citas lietas to redzeja. tai vietai ir nozime ir ar tapec, ka tur esot tika krists zemu un sansiegts daudz. no otras puses - reizums liekas, ka jauns starts ir tieshi tas, kas man ir nepiecieshams un iesuneshana ir tikai manis pasha mocishana ar to kas bijis un izbijis. svaiga telpa, svaigi iespaidi - varetu iztirit galvu no veca - ta teikt restarts. iekshas vien saka - sodien tu noteikti riskesi - kkad kkur saluzisi un pec tam atkal piecelsies. ka vienmer. un bus jaunas idejas un jauni plani un jauna dzive un jaunas mantas un beigas tik priecasies par to, ka viss izvertas.