muldēšana -

esmu sarežģits dilemu cilvēks. vienmēr būs divas iespējas ar diviem iznākumiem, kas katrs dos labumu un ļaunumu. izvēlēties mazāk sāpīgāko - es ne vienmēr esmu spējīga saprast kurš tad ir tas mazāk sāpīgākais. nu par piemēru dilema, kurai jābeidzas 1dien. šodien saņēmu lapiņu pilnu ar jautājumiem, kurus grasās man uzdot priekšniecība, lai mēs kopistiski novērtētu katrs savu un viens otra darbu. dillema rodas tajā ko man atbildēt - atklāti atbildot uz jautājumiem, ko es ar ļoti gribētu,es neko īpāši pozitīvi nepateiktu. pat arī ar mierīgu prātu izvērtējot +/- gala rezultāts ir vairāk negatīvs nekā pozitīvs. pie jautājuma Kādas vadības aktivitātes ietekmē Jūs pozitīvi? - es blenzu lapelē un vispār centos atcerēties kas tad esot kopā ar lietuviešiem ir noticis pozitīvi - neizdevās. vēl ar vien ne. bet nu tā kā man ir 3sekunžu atmiņa es varētu pastaigāt apkārt un pajautāt, vai kāds atceras mani esam priecīgu ar pastāvošo iekārtu - varbūt kāda balss tuksnesī atsauksies vai skaļi pasmiesies :) bet uz galēji pretēju jautājumu, kas negatīvi, es aš sāku lapelē meklēt papildvietu. bet nu neiedziļinoties sīkumos. dilema tik un tā paliek. ja es atbildēšu godīgi, izsakot savas personiskās domas, kuras nav pozitīvas, mani var atlaist no darba. atlaista no darba - nozīmē ienākumu sarukšana un iespēajms tuvākajā lietā arī nepalielināšanās. esmu diezgan labi finansiāli tagad iekārtojusies un to zaudēt man īpaši negribas, pie tam tas nozīmētu kārtējo finanšu rinķa danci un tas man par šiem gadiem ir jau ZB. saistības ir tā sarukušas, ka to sarukšanu es grib ar tirpināt. ir otrs variants - nokopēt kolēģa anketu un iesniegt kā savu - šaubos ka pamanīs atšķirību - tā ir pilna pozitīvisma un glaimiem (re kā lienam..) - šitāds pasākums var nodrošināt ar finansiālo stabilitāti, bet es palikšu tai pašā bedrē un vēl jo mazākas iespējas, ka te kāds aizdomāsies par to ka lielajā LT iekš mazās LV galīgi kkas neštimē un latvieši lai gan strādā lietuvā nav lietuvieši. otrs variants izklausās labāk, jo paliekot te man ir finansiālā stabilitāte, bet man netiek atņemta iespēja regulāri ielūkot darba piedāvājumus un izsūtīt pa kādam CV, bet ja es strādāju katru dienu no 8 - kā nu kuro reizi amplitūda ir no 17:30 - 01:30, tad diezgan bieži atnākot mājās - man sēdēt, meklēt, kur nu vēl sūtīt - vnk nav spēka.
man tā lielā LT iekš mazās LV ir nedaudz apnikusi. ja viņi man vairāk liktu mieru būtu ok, bet mani baksta nepārtraukti un tas sāk konkrēti kaitināt. pie tam es neesmu laimīga te un tad man parasti sākas saspurošanās variants un prāts darbojas režīmā - kā padarīt dzīvi labāku. prāts traucē koncentrēties uz būtiskāko labumu, ko es gūstu no šejienes.
tad melot vai nemelot?
pie tam mani sāk biedēt tā saruna - iepriekšējo reizi, līdzīgā situācija, kad priekšnieks ar mani šādi parunājās, es viņam pateicu, ka man apnika un es ej prom. nožēloju tikai pēc gada, kad prātā bij sašāvušās n-tās idejas, kuras lūk tur es varētu realizēt un gūt visiem labumu. citādi nekad.  toreiz ar bij savādāk. tur es nevarēju sasniegt to ko es gribēju, tāpēc atrašanās tur likās kā laika tērīņš sev. te savukārt es saprotu, ka šajā uzņēmumā man nav ko sasniegt, neviens to īsti nepieļaus un te ir vēl citas lietas kas galīgi neiet pie sirds un moka.

nu ja - palika vieglāk ap sirdi - izrunāts ir, bet dillema paliek uz prātā dzīvošanu.
UPD - uzzināju priekšniecības plānus attiecībā ar mani - es jau n-tos reizi pārliecinos - VIŅI NEKLAUSĀS TAJĀ KO ES SAKU UN AIZMIRST TO KO SAKA MAN!