| Sniegotie jumti, ekstremāļi un daudz darba. |
[Feb. 7th, 2021|03:00 pm] |
Šodien tīrijām jumtu vecrīgā. Kāda garāmejoša persona pamanijās pajautāt, vai ta bail nav? Kā ierasts atbildēju, ka ir. Man patīk skatīties kā cilvēki mulst no šādas atbildes, jo, laikam jau, gaida, kad kāds, kurš atrodas nedaudz augstāk par zemi un tur strādā, sāks apjūsmot savu drosmi (: Šādus jautājumus saņemu regulāri, vismaz reizi sezonā. Tā arī neesmu sapratis, ko tieši personas cenšās noskaidrot.
Savukārt nedēļas vidū nācās komunicēt ar kādu apsargu. Sākumā viņš nebija informēts, ka tādi mēs vispār eksistējam un gribam uz jumta, pēcāk atplauka un bija centīgi laipns. Komunikācija krievu mēlē. Ejam uz liftu. Apsargs, norādot uz manu pārinieci, palīdze? Pāriniece, - nē, priekšniece. Vīrs, protams, samulsa, hehe.
Notīrijām pagalma daļu, izrādījās, ka arī uz ielu jātīra jumta mala, jo apaugusi ar ledu. Piekritu darīt nepatīkamāko - stāvēt uz ielas un biedēt ekstremāļus, kuriem neinteresē norobežojumi un ledusgabali, kuri gāžas no jumta. Vienā brīdī uzradās apsargs. A točna tur ģevuška tagad tur augšā strādā? Noriju pirmo, kas iešāvās prātā (ka nē, nav ģevuška, pa ceļam liftā nomainīja dzimumu). Tā vietā atbildēju, nu, da, načaļņica. A man tiešām nav bail par viņu. Nē, viegli īgni attraucu, man ir auksti. Nosalu, nesameloju. Nebiju ģērbies, lai pasīvi tusētos uz ielas.
Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Ir smuki, sevišķi, kad spīd saule. |
|
|