eh, kas tā par modi jaunām meitām izdzēst savas atbildes uz citu tekstiem :D
bet es vienalga atbildēšu:
par skarbu nav. jo tā dzīve, ko aprakstīji, ir otra galējība - nekad uz vietas, vienmēr kaut kur skriet, kaut ko darīt, galu galā saprotot, ka visu dzīvi ir kaut kur skriets un nekas no tā nav mainījies. galvenais ir sabalansēt gan aktīvās, gan pasīvās darbības. savā proporcijā, jo katrs jau dzīvi uztver savādāk. un tas neizslēdz, ka Tev katru dienu ir jānoskrien pārdesmit km ar riteni, bet tajā pat laikā man tā būtu tikai sevis mocīšana ;)
a pie aktīvās dzīves piestrādāsim, kad kāja atļaus sviedrēties. vismaz man šķiet, ka ar lielu rētu uz kājas nav labi sviedrēties un mērcēties..

(Reply to this) (Thread)

Es te drusku gribēju iebilst :)
Man ir radušies iebildumi formulējumā 'visu dzīvi ir kaut kur skriets un nekas no tā nav mainijies'.
Klau, kā skan - visu dzīvi kaut ko gaidi, neko nedari un nekas no tā nav mainijies.
Vai tad dzīvojam ar mērķi, lai kaut ko mainītu?
Katrs dara(dzīvo, strādā) kā viņš grib, prot un var atļauties.
Bet tai pat laikā, ja man rīt no mājas jumta uzkristu ķieģelis uz galvas, es atstieptos ar apziņu, ka esmu ļoti daudz paveikusi.Bet ja nu notiks brīnums un es davilkšu līdz sirmam vecumam, tad man ar draugiem(kuri arī mistiskā kārtā vēl grabēs šaisaulē)nebūs jāskatās seriāli. Mēs pa vakariem varēsim dzert sirdszāles, kuras noskalosim ar balzāmiņu un gremdēsimies atmiņās.Iespējams ka mēs nevis sēdēsim kā veci pensionāri uz soliņiem un aprunāsim kaimiņus, bet ar invalīdratiem taisīsim savos privātajos pagalmos gonkas.
Un vispār, kas Tev liek domāt, ka es visu laiku skrienu? Skaties, šodien pat- divas stundas forumā varu nosēdēt.. :)))

(Reply to this) (Parent)