Mans runājiens

Viss kkā superātrumā viena vakara laikā sāka apnikt, piegriezties, pat varbūt riebties. Liekas, ka absolūtā slavenība KRĪZE beidzot ir skārusi arī mani. Par finansiālu krahu daudz ļaunāka ir tā pavadone - tā depresīvā noskaņa, morāls panīkums, pagrimums. Šķiet es tikai maļos un maļos un daru, bet nesaņemu praktiski nekādu atdevi no citiem.
Tik ilgi uzmundrināju citus, ka pašai tas mundrums kkur pazuda.

Cik ideāli būtu, ja tas ģimeniskais Z-svētku brauciens izdotos, brīdis prom no visas, uh ku tas būtu jauki! Citādi pati sākšu pievilkties ar spēcīgo krīžu marinādi.

Un janvāris, kā es gaidu janvāri! Atkal uz skolu. TAs jau sāk līdzināties izmisuma brīdim pirms pirmā kursa, kad tik ļoti gribējās uz uni ātrāk! Galvenokārt jau lai mainītu vidi, mācījos daudz un neatlika laiks muļķīgām domām, kas nu jau atkal zaglīgiem soļiem pielavījušās man pavisam tuvu klāt un iztukšo jau tā tukšo tukšumu manī.

LAikam zināma deva skumjo brīžu palīdz saskatīt visu to labo, kas tepat vien ir! :)