Domu Templis

Mīlestība ir daudzveidīgs pārdzīvojums un attiecību pieredze ar psiholoģiskiem, fizioloģiskiem un uzvedības komponentiem.
Hahaha. Neko labāku tie sociālpsihologi izgudrot nevarēja?

Cik ātri laiks skrien.

Šorīt izejot no mājas manī IELIJA prieks. Par to, ka jāatgriežas mājās pēc mana satīna lietussarga un par to, ka lietus nelīst mīnusos.
Nospļaudījusies par petēriņa sabiedrību, vakar izcēlu no putekļiem savu kājminamo Zingeru un centos radīt kaut ko. Nu cerams neapstāšos pie pirmās vīles.

es mēģinu atcerēties šo sajūtu, lai atsauktu tad, kad ir grūti. Bet tai nav redzma, sataustāma, saskaitāma un izmērāma iemesla, lai to atkārtotu. Tā nāk no iekšām. Kaut gan ... Varbūt ir kādas kopsakarības.  Vai sagadīšanās. ...un tas reizē gan dod cerību, gan sajauc lietu iedomāto kārtību, cēloņu - seku ķēdi. Vai cilvēki nevar būt vienkārši laimīgi, lai uz viņiem nekristu aizdomas par piederību public cream?

Nevis tāpēc, ka dabūjuši algas pielikumu, nevis tāpēc, ka nokārtota privātā dzīve,  nevis tāpēc, ka pavasaris....

Viss ir vienkārši.

Tāds ir mans sākuma kapitāls. Ilgās pārdomas par dzeltens vs. gaiši violets nu ir beigušās. Es jau zinu, kāda būs nākamā krāsa, bet līdz tam vēl jānodzīvo (jānodejo). Ekonomiskais izdevīgums tiek pabāzts pagultē, nost no acīm.

Skaistums, atkal tikai skaistums.

Vislabāk cilvēka gudrību raksturo viņa vienmēr labais garastāvoklis.

Sievietes izskatās smaidīgas un laimīgas, neraugoties uz vīrieša pārāko lomu sabiedrībā. Pat mazais brālītis varot pavēlēt vecākajai māsai, jo redz viņš ir vīrietis. Un sievietei iejaukties divu vīriešu sarunā... nu tas jau ir ārpus jebkādas morāles.

Tāda nu tā Austrumu pasaka ir.

Kur lai atgūst dzīvesprieku?
Laikam pārmaiņas no saulainajiem un siltajiem apstākļiem uz rudens pelēcību nav nākušas man par labu.

Pec tam, kad muitnieks parbauda manu pasi, vieniigais jautaajums ir: Are you single? Pirmais iespaids par sho zemi man ir radies:)
Nu nav jau tik briesmiigi, kaa mani te bridinaaja, ka uz ielam uzmacas un ne ar vienu nevar runaat. Istenibaa, baigi forshi:))

Šodien man mijas domas: ,,ĀĀĀ... nevaru vien sagaidīt, kad kāpšu lidmašīnā'' un ,,varbūt tomēr nebraukt...''. Turks neatbild maniem e-pastiem un kā lai zinu, kur es palikšu pa nakti šajā austrumu zemē. Plus vēl ģimenes locekļi cenšas mani brīdināt no šis bīstamās un neizprotamās zemes, kaut paši tur nav kāju spēruši. Stresssssss.. arī no šīs neizprotamās valodas, no kuras nevar saprast nu neko.
Ak, kā man no vienas puses patīk šī sajūta - pamest savu dzīvi šeit, vienkārši atstāt visu šeit - visas problēmas, stresus un visu, visu, draugus, radus, kolēģus un doties tur - vienai pašai ar sevi.
Būs jau forši, zinu to.

Nu jau sākās manāma panika, ko ņemt līdzi, kas, kā būs, kur es galu galā palikšu pa nakti TUR. Tūrisma ceļvežos jau viss izskatās skaisti. Zinu, ka lauzīšu stereotipus.
Visvairāk laikam no ceļojumiem man patīk tā daļa, kad lidmašīnai piezemējoties, ieraugu Rīgas jūras līca aprises, šo sajūtu nekā citādi nevar iegūt. tā apziņa, ka piederi šai vietai, šai zemei, te ir tavas mājas, tavas asaras.

Atkal es jūtos dzīva. Un spējīga ja ne kontrolēt, tad ietekmēt savu dzīvi. Es brīnos par sevi, un tā nav pirmā reize. Izrauta no ikdienas, tāpat kā etnometodoloģiskās pieejas eksperimentā, es saprotu , kas esmu. Diemžēl, es neesmu tā par ko es uzdodos un kā cilvēki mani redz. To es pārliecinos atkal un atkal. Un manī iekšā pamostas smīns... Par dzīves vieglumu, par veltajām cilvēku emocijām, kuras ir svarīgas vienīgi viņiem pašiem un kuras pārņem cilvēku dzīves savā varā.

Nu tā, atvaļinājumu es dabuju, bet atpūtusies nejūtos nemaz.
Vakar paviesojos kādā jaunuzceltā namā, kura atrašanās vieta atgādina amerikāņu seriālus. Ciemats ar turīgajiem ļautiņiem, tā teikt. Tikai mēs redz braucām uz turieni ar sabiedrisko autobusu, jo savu braucamo ir kauns rādīt radiem. Nu ja.. pasiekalojāmies par mājiņām, plašajiem mauriņiem un SAKOPTO vidi. Pozitīvi.

Francūžiem atvaļinājums nav iedomājams bez trīs ,,S'': soleil, sable, sexe jeb saules, smiltīm un seksa. Nju visus trīs reizē, gan labāk nemēģināt;) īpaši jau par pēdējo divu ,,S'' kombināciju nav labas atsauksmes.

Ak, ... es būtu gatava arī iztikt bez tā visa, ja vien man iedotu to ATVAĻINĀJUMU.

(Hm, interesanti, ka latviski šie vārdi arī iztulkojas ar 3S.)

Esmu nolēmusi  nemaksāt bargu naudu par kursiem, bet apgūt franču valodu pašmācības ceļā. Bruņojusies ar grāmatnīcā nopirktiem lasāmiem un klausāmiem pašmācības līdzekļiem, es vēl nerimos un turpināju izlūkot internetā piedāvāto. Ievadot meklētājā atslēgas vārdus ,,free e-learning french'' man izbirst n-tās lapas, no kurām dažas ir arī pielietojamas. Viena no tām: http://www.byki.com/free_lang_software.pl?gad=CM6xjasBEgiHFAn2f5vLnBjEoan-AyDe0uoK&OVRAW=learn%20french%20free&OVKEY=learn%20french%20free&OVMTC=standard

Nu sākas - man svētdien jāstrādā.

Un atkal copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste copy/paste ...

Esmu profesionāle šajā jomā. Latviski tas saucās ,,ielīmēt''.

Esmu apņēmusies apgūt arī citus īsinājumtaustiņus:)

Skaistuma kults turpinās. Savrīgāks ir skaistums nevis attiecības, jo aizdomājoties, jau tādas attiecības nemaz nepastāv. Vizuālās baudas aizņem man lielāko daļu baudu sadalījumā. Un vēl protams aromāti. Ja izpildās šie nosacījumi, esmu aplaimota.

 

Man laikam ir cita vērtību sistēma, jo neizjūtu tādu nepatiku pret lietu (ar nosacījumu, ka vējš lietussargu nepārgriež uz otru pusi kā sēni un kājas ir sausas:)). Es labprāt izietu pastaigā.

Ir tik labi, ka paliek slikti.
Vai mūsdienās tiešām neviens vairs nav uzticīgs? Lakam nav. Nu un? Tas laiks ir pagājis, kad sievietes nestrādāja, neprata lasīt un negāja vēlēt un tas bija tik svarīgi, lai blakus būtu vīrietis, kurš strādā 14 stundas dienā, nes mājās naudu un vēl apaugļo savu sievu, jo tas jau ir negods - dzīvot bez bērniem. Nē nu es protams nevaru izlikties, ka mani tas neuztrauc, jo tas man (it kā) piedienās. Man gribas domāt par sevi, nevis par kādu, kurš kaut kur kaut ko varbūt neatļautu šobrīd dara un kuru es pat lāgā nepazīstu.
Tas, ka citu cilvēku domas man uzgrūžas un grib pārvērsties par manis pašas domām, nav nekas neparasts. Tās ir domas - parazītes. Iegraužas smadzeņu čaulā un apmetas uz palikšanu. Reizēm cilvēki, tuvi cilvēki, draugi, jeb pareizāk draudzenes (kaut gan arī draugi), tik ļoti pārdzīvo kaut ko, ka gribas just līdzi, kaut gan saprotu, ka tas ir SĪKUMS. Tas ir kaut kas tik ārējs, kas tevi tavā būtība, pašā saknē neskar. Tā ir dzīves forma nevis saturs.