Domu Templis

es mēģinu atcerēties šo sajūtu, lai atsauktu tad, kad ir grūti. Bet tai nav redzma, sataustāma, saskaitāma un izmērāma iemesla, lai to atkārtotu. Tā nāk no iekšām. Kaut gan ... Varbūt ir kādas kopsakarības.  Vai sagadīšanās. ...un tas reizē gan dod cerību, gan sajauc lietu iedomāto kārtību, cēloņu - seku ķēdi. Vai cilvēki nevar būt vienkārši laimīgi, lai uz viņiem nekristu aizdomas par piederību public cream?

Nevis tāpēc, ka dabūjuši algas pielikumu, nevis tāpēc, ka nokārtota privātā dzīve,  nevis tāpēc, ka pavasaris....

Viss ir vienkārši.