Domu Templis

Atkal sākas vecā dziesma...
kā būtu, ja būtu, un kā būtu, ja nebūtu.

Ciešanas neatvieglo dzīvi, tās nepanāk to, ko mēs ceram, ka tās panāks. Tā tas ir. Bet kā tad lai panāk to? Va varbūt iedvest sev to labsajūtu, kad nekas vairs nav vajadzīgs un esi laimīgs pats par sevi, lai kas notiktu. Negribas palaist vaļā kontroli. Un tomēr tas ir īstais virziens. Un kas tad ir kontrole? Bai var kontrolēt otru cilvēku piemēram? Manipulēt, iežēlināt, radīt vainas apziņu viņam? Vest pie prāta? Atskaites punkts ir mans subjektīvais prāts, un tas mainās. Lai jau katrs cilvēks dara kā viņš grib, neesmu par to atbildīga. Jā. Tikai par sevi.

Dzīve ir skaista. Skaistums uzvar. Tā ir kā rezerves izeja vai rezerves plāns. Reizēm ar skaistumu var daudz vairāk panākt nekā ar gudrību. Smejaties vien, ka sievietes ir dumjas un neapķērīgas, kaut gan nemaz neaizdomājaties par to, ka tas tiek darīts APZINĀTI. Sievietes var gan atvērt durvis, gan noģērbt mēteli, gan nomainīt riepu. Bet kāpēc gan to darīt, ja apkārt ir tik daudz jauku vīriešu, kas to labprāt izdara.:))))) Ha!

viņš brauc un nemaz nepamana ka deg. Visnotaļ daudzveidīgas brīvdienas.
Un tagad ir bišķiņ nelabi no jasmīnu tabakas.

Tāda ir tā mūsu valsts, demokrātija, integrācija un tolerance. Nu, ko -glavenais pašiem nekad nekļūt atšķirīgiem no masas, citādi klāsies plāni.

Vakar ietinos dūmu mākonī.

Šodien man ir paranoja.

Smilšains ir pilnīgi viss, kurpes, mati un āda. Un sāļs. Es esmu sāļā zivtiņa. Iepriekš jau domāju, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi ja ne zivs vai delfīns, tad nāra noteiki.

Atvērties pasaulei un palikt sevī - vai tas ir apvienojams? Ticu ka ir!
Pamanīju, ka ir uzlabojies mans prāta asums:) He, vai tas ir no kafijas? un labsajūta. Tiešām noilgojos pēc savas perfektās atmiņas. Neēšanas maratoni ne pie kā laba nenoved.
Kas ir labi, kas ir slikti. A man piedrāzt! Pietiek būt pareizaja, kātrīgajai un kautrīgajai. Nu pietiek vienreiz. Nu cik var. Esmu jau daudzas reizes saņēmusies, bet atgriezusies pie tā paša, greizsirdības, sevis žēlošanas, vainošanas un aizdomām. Apzinos, jau apzinos, ka tas nav pareizais (atkal pareiziais - vai tāds eksistē?) ceļš, bet apmaldos sevī, jo pazaudēju koncentrēšanos. Ir grūti nepārtraukti būt apzinātā stāvoklī (un reizē tik viegli, kad tas ir piedzīvots). Jā dažas reizes man tas izdevās. Sākumā ar Lūli otro reizi ar Luīzas Heijas palīdzību. Jā un vēl Tolle. Cits skatījums, katram, bet galvenais ir rezultāts. Priekš sevis esmu izstrādājusi individuālo metodi
xxxxxx xx
un
xx xxx xxx xx

šie saukļi ir redzamā vietā manā prātā. Tikai bail, ka nenovalkājas. Es esmu es.

Vakar tā bija nedaudz dusmīga, savukārt šodien viņas sāļās pēdas ir uz mana auguma.

Jūra bija fantastiska. Tā saplūda ar mani, ieplūda manī un ļāva man viļņoties viņas siltjās rokās.

Tad, kad saule nolien aiz horizonta ir tāds īpašs brīdis, kad laiks apstājas, tas vienkārši neeksistē. Cik labi būtu, ja laika nebūtu vispār.

Tikai ejot uz krastu man pie rokas pieķērās kāds izlietots gumijas izstrādājums ...veee...

No vakardienas es sāku dzert kafiju, šis pataloģiskais miegs ir kaut kā jāuzveic. škiet vai šķietami esmu sevī iegājusi. Vienalga mani kaut kas vai kāds reizēm izvelk laukā. Tas mani plēš uz pusēm, īsti vairs nezinu, kur ir manas mājas. Man nav piederības izjūtas, ne mājai, ne ciemam, ne pilsētai vai valstij. Katru vakaru domāju, kur man doties - tur, tur, vai vēl kaut kur.

Runā, ka cilvēkam gads sākas ar viņa dzimšanas dienu.
Nu tad - Laimīgu man Jauno gadu!

Vienkārši lieliskas brīvdienas:
mandarīnu aromāts
veģetārie vilkači
par vardi pārvērtusies princese

Izrādās manā kabinetā ir pat kondiška. ļoti pozitīvi.

Ja pats kaut nedaudz palūlēsies, sapņi piepildīsies, domas matearializēsies. Domas aiziet pa ķēdīti. Labi, ka viņas pašas nedomā - citādi pārdomās. Tikai nedaudz pagrūst nepieciešams. Jo viņas pašas ir kūtras.

Atkal mani apņem šī sajūta, tā pati kas pagājušogad un aizpagājušo. Tas ir tāds lādiņš, visam gadam jau nu notiekti, ja ne vēl vairāk.

Tēloju uzcītīgo darbinieci...

Pārmaiņas dzīvē ir veselīgas.
Tiko kā pasaku ka kaut kur esmu iejutusies, tā atkal kaut kas mainās. Man pat bail teikt ka esmu iejutusies vai pieradusi pie kaut kā, jo nezin kādas pārmaiņas vēl virmo gaisā.

Teikt, ko domā, skriet pakaļ autobusiem...
Beidzot esmu atradusi to, kas mani iedvesmo un aizrauj... uz krāšņu pasaku zemi, ekstātiskiem riemiem, maiguma un valdzinājuma valstību

Drausmīgi negribās strādāt. Tiko apjautu ka nejūtos vairs šeti kā jaunā darbiniece, esmu jau iedzīvojusies un ietvērusi savā ikdienā.

šis rīta miegainums atgādina ģimnāzijas laikus, kad stundas sākās 8.20. ārprāc kā tas bija iespējams?

Sēžu pašā caurvējainākajā vietā birojā, kur vienā pusē ir logs un otrā pusē durvis. brrrr.. Pusdienās nācās iztikt ar McDonalda subproduktiem, toties izdevās padzīt klačiņu ar draudzenīti. Par ko tad vēl, ja ne par... nu to pašu veco labo dzīvi, vīriešiem, darbu un ... savu svaru.

Šodien kolēģim bija vārdadiena. Visi rindiņā veicām mūsu organizācijas tradīciju - paspiedām roku.