Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

zalamans

May. 28th, 2010 12:45 am Dienas nebeidzmā laika gaita

Dienas nebeidzamā laika gaita, tā lēni rit bet ātri aiziet,
Aiziet garām tavām acīm, ausīm, degunam un prātam.
Tu spēj tik izdvest dažus vārdus, kas izskan tikai vakar pusē, lai gan vēlējies tos izteikt rītā.
Nogurums kā negaidītais viesīs nāk un acis aizver man,
Tas atņem manim spēka dvašu un spēju pateikt tam paldies!
*** *** *** *** *** ** **

Vēl vienas aizvadītās vārsmas, par manis paša dzīves pavedienu,
Kad stāvu es uz jumta dzegas un dienvidvējš man glāsta galvu,
Acīs manās rotaļājas saules rieta krāšņums, kā bezgalībā tērpies prieks,
Tad pārņem mani viegla pieskāriena saviļņojums gaišs.. un manī uzaust pavasara smaids.
Es esmu viens, kad saule grimusi.. grimusi aiz trejdeviņām zemēm, jūrām, kur skatiens nespēj aizsniegt to.
Un gluži nemanot mēness mani sveic kā sirsnīgs draugs,kas pazīstams jau sen,
Kad bērna dienās manas acis rotaļājās viņa gaismas pīlāros kā noslēpumu šūpolēs.
Un tomēr lēnām jūtu kā mana sirds ilgojas pēc kāda, kas šķiet sen jau iedzīvojies manī..
Manas rokas, kā noklīduši sargi, cenšas atrast savu svēto rīta svaigzni,
Kam tās reiz uzticību solijušas bij,kad tā visspožāk spīdēja starp visām zvaigznēm debesīs,
Ak sirds jel nebeidzamais atvars tu, kamdēļ tā ilgois pēc tā, kas nu jau svešs tev kļuvis ir.

Leave a comment

Jan. 22nd, 2010 01:03 am Visaugstākais

Pazemība noliecu tev savu galvu, atdodu tev sevi visu,kalps es tavs mūžīgais tu labi zini. Mielastā tev savu prieku sniedzu, ko es savā sirdī rodu - dodoties taj dziļi iekšā, plūcot augļus tavos dārzos, ko tu dārzniekojis esi, smeļot ūdeni, kas skaidrs Dievs kā tava sirds. Mieloju es acis horizonta saulrietā, lai pēc tamis tevim dzeju uzrakstītu Dievs vien tev.
Mans ceļojums iet manā sirdī un nekad āra tas vairs neies Dievs, kur gan citur tas vairs Dievs tu labi zini, kas tavu vaigu skatījis tam nenes kājas prom no tevis, nav nekur uz pasaules tik liela spēka, kas no tevi mani aiznestu. Tu viena mūžība, tu viens vienīgs gaismas ceļš.
Mans ceļš caur sirdi Dievs pie tevis iet, tik lēni, lēni, tik maigi, maigi, tik prieka pilni kā bērns, kas pirmo reizi rasu brien. Basām kājām rasu bridu Dievs, pie tevis vien, pie tevis. Tā rasa manim kājas veldzē, kas uztūkušas manim akmeņainas maldu takas brienot. Rasa...tik prieka pilns mans ceļojum pie tevis, tādēļ neļaunojies Dievs, ka ceļa es pie tevi par mazu bērnu pārvērtos, kas rasas stigā spēlējoties ar rasas velgmi sevi piepildijis, vien. Un mati mani pilni rasas, pa zaļām smilgām vārtoties un ceļi mani arī slapji pa rīta rasu šļukājot. Es dzirdu Dievs vien tavus smieklus, par manu bērna prātu nebēdno, un smejos es tiem, līdzi sevī prieku smeļoties vēl vairāk. Un bernešķiba manī vēl nebēdnāka kļūst, nu lēkāju pa rīta peļķēm un un kūleņoju pļavā es. Līdz beidzot tavu vaigu ieraugu, kas parādās pie horizonta, un ar pirmajiem saules stariem atspīd manās rasas skropstās pilnajās, nu rīta miglas vāli atblāzmojas saules gaismā, un laime mani bezgalīga pārņem kad tava gaisma miglu kliedējot apspīd mani savā burvībā. Tava elpa mani silti pāršalc no Dienvidiem, kas nākusi. Un tad es zemei lēni pieglaužos un apķeru es tevi cik vien rokas manas ļauj, tik dzestri, tik mīļi, tik silti tavi vaibsti Dievs, vien vārdi kas man sirdi čukst, vien tevi mīlu mūžīgi es Dievs, vien tu man patiesīgā velme, vien tu man patiesīgā apetīte, vien tu mans prieka avots, vien tu manis ķēniņš un tēvs.

Leave a comment

Jan. 16th, 2010 08:09 pm Nebeidzamais ceļojums

Es stāvu kalna virsotnē, spēks rit manās dzīslās un dzīves prieks dziļš kā atvara ūdens tikko, kas virszemē nācis. Vējš pāršalc manus matus, un spēlējas ar tiem, nebeidzamā rotaļā. Nu jau tie man kļuvuši ir gari un sidrabaini. Skats mans vērsts uz Rietumiem, laipni gudrs smaids saulei atdodas, itkā teikdams tai paldies. Acīs manās bērna dzirkstele,ausī vējš man lēnām iečukst un es tam atbildu. Kalna virsotne. Mans smaids vēl plašāks plešas, zem manis mākoņi un kalnu grēdas virsotnes, saules stari lēnām pārslīd tos, itkā bērnu noglāstot uz labunakti. Tie turpina vēl mani vizuļot un acīs manās atspīdēt, vējš joprojām mani glāsta un nu jau mēnes ausma blāzmojas pie horizonta pretī saulei, itkā sardzi naktī nomainīdams tas savā starpa sasmaidās ar sauli. Un nu jau pirmā zvaigzne parādās, tik nemanāmi itkā slepus pārsteigt gribēdama, un tad tā itkā lepni smīnēdama, par savu dabu slepeno, viegli atmirdz manā skatienā. Dieva dvaša šeit jaušama ik visur, kur vien skatos, kur vien elpoju, kur vien dzirdu un atveros, arī manī Dievs jau senam dzīvo itkā viņš caur manām acīm priecātos par paša pasauli un ļauj man sajust viņa prieku mūžīgo. Lūk jau vesels zvaigžņu jums virs manis spēlējas, un piena ceļš man mīļi kārdina pa viņu pastaigāt un kājas atveldzēt, es tam atbildu ar smaidu, ka sen jau tevīm neredzot es bērnībā jau tevi izbradāju, ik taciņu, ik plašumu ik garumu, kas tevī ir, tik tu to nemanīji vecais draugs, tu iesnaudies no manas šūpuļdziesmas biji, ko vectēvs manīm veltīja. Tas itkā manim atbildētu ar zvaigžņu putekļiem, kas atmosfērā sadegot gaismas vēstī pārvērtās. Dziļi ieelpoju kalnu retināto gaisu, es atkal dodos savā ceļojumā nebeidzamajā, kas kā sapni skaistākais manīm tikai prieku nes.

Tags:

Current Mood: awake

Leave a comment

Jan. 15th, 2010 08:52 pm FIND YOUR SELF, IN YOUR SELF

There comes a day, there passes it , there comes a night, there passes it, but my smile keeps its shape all the time for the beuty what I see.

Leave a comment

Nov. 11th, 2009 01:18 am The death of my guardian angels

All my guardian angels have died in this evening, when the sarrow took over me, The sarrow of my worth dreams turning to reality. My guardian angels, died painfuly of my sarrow of my hate and anger of my heart break. The God all mighty God punished me for it, before and after, I don't understand him, never have...He took away all my dreams, the sunlight and the pleasure, love and harmony...Now I am back in my darkest hour, even more deepest before this all when he showed me the light and than jsut took away from me. Oh angels help me understand his will , help me heal dead angels of mine, becouse there are only deamons around and inside of me. I feel empty..empty like a shell without it's soul, oh angels please help me find my soul, search it at the edge of the hell, seek it there where is no time and space, search for it in satans palace. Get it back, I pray you, I beg you beacause without it I am losing my self, the emptyness of me are beginig to fill with darkness and evil daemons. Save My Soul save me!

Leave a comment

Oct. 28th, 2009 10:47 pm Redemptions

I am losing moonlight,
I am missing moonlight,
I pray for redemtion,
But I am loosing the light,
I am losing the view,
The daemons, rise up,
They rise like a fire,
They rise like a sins,
They give me a pleasure,
They make me smile badly.

My eyes have became dark,
My angels have given up on me,
So I pray for redemtion,
I will redeem it with my scars,
But pleaqse God not with broken heart.

Leave a comment

Oct. 26th, 2009 11:08 pm Tavs atspulgs ledus ziedā.

Katra lietus lāse, kuru aizskaru par sniegpārslu pārvēršas, katra dzīvība kurai pieskaros izdziest, katrs zieds kam pieskaros sasalst. Šis zieds...sasalušais zieds, cik ilgi tas vēl būtu ziedējis, ja tikai es..., taču manas acis mani atkal nodot, tavu atspulgu es redzu ledainajā ziedlapā, tas manā sirdī atkal pavasari sauc un ledus ūdens sāpīgi sāk pilēt manā sirdī...Kamdēļ tu tā spēlējies ar mani, vai nezini, ka tavai sejai izgaistot, atkal nāks ziema, un manu sirdi atkal lauskis ledū iecirtīs. Un atkal mana dvēsele, ledus tuksnesī maldīsies, meklējot izeju no šīs elles, tikai zvaigznes kā eņģeļi apburs mani savā dievišķumā un kā eņģeļi man ceļu rādīs tūkstoš jūdžu ceļojumā uz nekurieni. Un tomēr.. mans prāts par tevi sapņos, meklējot jēgu šīm sāpēm, un smeļoties spēku tālajam ceļojumam. Kas labāk par Dievu zin, kam šo ceļu eju, vai tas ir mans sods, vai tā ir mana grēku izpirkšana, vai tas ir ceļš ko pirms dzimšanas sev lēmis biju? Mana sirds savā aukstumā, nes skumjas par savi, laikam esmu egoists, gods mani šeit novedis un akla dzīšanās pēc tā. Esmu renegāts, kareivis bez piederības, pats sevi par tādu esmu padarījis par šo nožēlojamo būtni, pats sevi esmu atvedis uz ledus tuksnesi, kur vienīgais sarunu biedrs ir ziemeļu vējš, kas manām aukstajām asinīm ir eiforija. Kāpēc es izvēlējos šo ceļu, uz šo Dieva pamesto vietu? Kāpēc? Laikam tāpec, ka vēlējos, lai mana sirds mani nesadedzina man vajadzēja kādu patvērumu meklēt. Tagad sapratu cik egoistiski rīkojos, un mēroju atpakaļ savu ceļu, tikai ceru, ka ceļš mani darīs drosmīgāku, lai tev pateiktu tos trīs vārdus, ko gods man laupīja visa šī pirmsākumā. Jau vājā saules gaisma pagaisusi, un zvaigznes pilnā spožumā mani ceļam aicina arī mēness pie apvāršņa jau rotaļājas savu gaismu spīdinot man ceļam.

Leave a comment

Oct. 26th, 2009 10:21 pm Dievišķā balss

Viss tev apkārt kustas, cilvēki steidzas, mūžīga steiga, mūžīgā neziņa kāpēc, priekš kam. Priekš kā? Itkā viņi būtu kaut kādas mašīnas, visi kā viens. Tad tu paliec nekustīgs, kā akmens, tikai vēro ieklausies, sajūt. Kā dievišķums pārskan visumu lēnām, maigi un gaiši. Tad tu redzi cik cilvēki ir akli palikuši, tik viegli paļaujas manipulācijai. Kā aitu bars akli seko, tam ko viņiem vēlas parādīt tie varenie tur augšā, kā izzombēti prāti bez sirds un saprašanas. Sabiedrības kontrole, tas ir tas ko viņi grib, smīnēdami spēlējot savu nežēlīgo monopolu, dalot pasauli un cilvēci. Tu vari kliegt cik skaļi gribi..tā pat neviens nesadzirdēs, visi ir palikuši kurli no tv, perversā, slimā dzīvesveida, kas viņiem pasniegts kā norma, lai tiem aizmiglotu prātus un lai tie kā aitas sekotu tur kur viņiem, liek cirpt vilnu ziemas laikā, lai šis aitu bars var atkal atgriezties savā ganību laukā audzēt jaunu par aukstumu vainojot nepareizos. Cilvēki ir pārāk neizglītoti tur arī tā problēma.

Leave a comment

Oct. 25th, 2009 01:10 am Sapnis kas neliek man mieru

Sapnis sākas arto, ka es netieku pie savas izredzētās tagad un nākotne izvēršas mazliet baisa, es nokļūstu mafijas kustībā, manas pasaules krāsas ir tumšas mani, iekšējie dēmoni manī svin dzīres, es palieku par pazudušo dvēseli un man vairs nav emociju es atņemu cilvēkiem dzīvības, kaut kādas augstākas varas vārdā (pasūtijum slepkava) un tad man iedot nākošā upura aprakstu un kurā vieta un kāda laikā viņš tur būs, es tur esmu laicīgi, emocijas manās dzīslās jau sen kā izdzisušas. Es uzvelku masku uz sejas melnu, kā bendej, tikai acis manas ir saredzamas, es paņemu savu ieroci uzgriežu klusinātāju, eju un redzu ka upuris ir savā vietā, es paceļu savu ieroci un tad ieraugu upura seju, un mana roka sāk trīsēt un elpa aizraujas, es ieraugu ka mans upuris ir viņa (X) Es skatos vinas baiļu pilnajās acīs un trīsošajās lūpās, un viņa ir apmulsusi redzot manu apjukumu, un kautko dīvainu manās tumšajās acīs, bet viņas bailes neļauj viņai sakarīgi domāt, mana bendes roka sāk trīsēt kaut arī tas nekad tā ieprtiekš nav noticis tā vienmēr bijusi kā no dzelzss, un es saprotu ka šeit tass viss beidzas, man ir jānospiež mēlīte, bet es nevaru manas rokas ir vājas un es nolaižu ieroci. Viņa apjukusi, viņas acu zīlītes ir palikušas lielas no piedzīvotā šoka, viņas trīcošā balsī prasa: "Ko jums vajag no mani?" ES klusēju, un atbildu: " tavu dzīvību, ...bet es to nevaru paņemt,.." Un viņa pasteigtā, apmulsusī un drebošā balsī prasa: "kāpēc?" ES : " Es tev vienkārši nevaru atņemt dzīvību, jo..jo to man neļauj kautkas, kas man ir pret tevi, un mana pagātnes balss." Un tad viņa: "Vai es jūs pazīstu?... tavas acis man kautkur liekas redzētas.." Es : Manas acis ir zudušas jau sen, tagad caur tām lūkojas tikai demoni!" Un es aizeju tumsā...

Es zinu slimi, un samaitāti, bet man vienkārši tāds sapnis radas nevaru pateikt kāpēc, ne filmas ietekme, nedz arī mana fantāzija, ko līdzīgu veidojusi.

Leave a comment

Oct. 24th, 2009 06:34 pm Piliens atomā

Kārtējā diena, vakardienas sapnis nedot mieru, dvēselei. Kāds ļaunums manī iesakņojies saknes, kāds nezināms spēks manī dzimis, kas mani biedē. Sapni es stāvu uz pasaules augstākā torņa, vējš pāršalc manus matus,acīs atspīd piena ceļš ar savu mistiskā aicinājuma burvību. Skats no aušas visa pasaule zem manis, tikai viens augstāk par manīm tai augstajā klintī, tas mans mērķis. Taču man bail sevi pazaudēt, man bail ka es pamodīšos ar kāda cita acīm, tāpēc šodien neiešu gulēt, lai pirms spēku izsīkuma varētu uz pasauli raudzīties vēl ar sevis paša acīm. Vēl sapnis mans garš un dziļš, vēl mēs ar tevi uz jumta kopā zvaigznes skaitīsim, un kad tev paliks auksti tu piekļausies man ciešāk klāt, un noliksi savu galvu uz manām krūtīm. Un tad es viegli tev ausī iečukstēšu noslēpumu, ko zvaigznes man pavēstīja bērnībā. Kamēr sapnis vēl man elpot dot, tavu maigi reibinošo ziedu smaržu, tikmēr zinu es vēl dzīvs un neviens cits caur manām acīm neskatīsies uz tevīm, tikai es. Kamēr vēl sapnis ļauj man lidot fantāzijā, tikmēr man vēl dota iespēja tevi darīt laimīgu, aizstaigāt līdz Dievam pa zvaigžņu klāto ceļu un parādīt burvību, kas klusi pārskan visumam ikdienas. Nakts vēl gara, tikai sapnis īss, tāpēc ļauj man vēlreiz uzlūkot tavas skaistās nevainības pilnās acis, un tavu dievišķo eņģeļa smaidu, kas rotājas manās acīs kā saules stariņš, un tagad lūdzu tevi nerunā tagad ļauj man remdēt slāpes pie tavām dzestrajām samta lūpām, tagad ļauj tevi apskaut un turēt sava apskāvienā, tagad ļauj man sasildīt tavas nosalušas rokas manējās. Lūpu pieskāriens nu notrūkst, kā zirnekļa pavediens rasas lāses smagumā, mans sapnis nomodā mani ved, un liek sajust sāpes pakrūtē, kā naža dūriens ass un auksts kā lauska cirvja vēsais asmens. Bezspēks, kājās neļauj nostāties, grūti nākas pieiet pie loga, un lūkot, ka mana dvēsele ar debesīm kopā līst, un katra pile manai sirdij ir kā piliens atomā.

http://www.youtube.com/watch?v=ubTveCihjoQ

Current Mood: sad
Current Music:

Leave a comment

Oct. 24th, 2009 01:33 am Pārdomas

Atvainojiet par kļūdām, jo I just don't give a fuck about them!

Pardomas gluži kā vēja aizskartas lapas, ko vējš griež savā virpulī. Tās nāk bez aicinājuma un nokrīt bez brīdinājuma, vietā kur tā dus līdz nākošā vēja šalka aiznes to tālāk.
Vientulība grauj mani no iekšpuses, tā aprij visu labo, lēnām un mokoši, tā veido ļaunas fantāzijas un domas, naids aug augumā tavas acis sāk migloties, tu sāc ienīst cilvēkus. Skatoties uz tik daudzām bezjēdzīgām dzīvēm. Ja nebūtu cilvēka pasaulē būtu miers, vējš tikpat viegli pūstu pāri okeāniem un laukiem, tik pat skaisti putni dziedātu, gaiss būtu vēl tīrāks un biosistēma stabilizētos un iestātos mūžīgā harmonijā. Cilvēks šai pasaulē ir pārāks par visiem dzīvniekiem, taču vai tas māk labāk dzīvot? Egoisms, naids, terors, vardarbība.. Saka ka cilvēka dabu nevar mainīt, taču cilvēks nepiedzimst ļauns, viņš nepiedzimst ar naidu, ar velmi nogalināt, ar egoismu, tās ir vērtības ko cilvēks pieņem augot no sabiedrības.
Tu ej no rīta caur ielām kur cilvēki steidzas nez uz kurieni, ejot atcērtot nabagiem un naida pilnu seju. Viss notiek lielā straumē anarhiskā straumē. Kurai nu seko līdz, tu iedomājies, kur es skrienu viss ir tik bezjēdzīgi, kas es esmu, un tad tu apstājies, vējš tev viegli plivina matus, pēdējie siltie rudens saules stari žilbina tevi. Tev paveras dīvains skats uz pasauli, tu vienīgais stavi krastā un vēro straumi plūstam gar tevīm, tik bezjēdzīgu straumi.

Mīlestība, jā tas ir kaut kas, kas liek man saskatīt jēgu šai dzīvei, tikai, kā tas nākas, kad tas cilvēkam, kurš tev ir iekritis sirdi, ir tik grūti piekļūt, tik gŗuti viņu atrast, tik grūti viņu izprast, lai saņemtu drosmi pateikt trīs vārdus. Kā tas nākas, ka viss varenais ko tu gadu laikā esi krājis, tas spēks, ko tu esi ieguvis un kas ir tavs gods, un esamība, vienkārši pazūd un tu attopies uz ceļiem, asiņojot iekšēji un bez elpas. Itkā lode būtu ietriekta tev krūtīs, un acu gaisma lēnam zūd un tu nezini ko darīt. Meklēt palīdzību, pie tās meitenes, kas mani neredz stāvot ielas otrā pusē, bet...kautkas mani tur, maita gods, cik gan divpusīgs šis jēdziens, abstrakts līdz vēmienam un tik nevēlams, taču tomēr tas manī dzīvo. Balss paliksusi tik klusa un saucieni pat man pašam nedzirdami. Bet.. vai tas gods vai bailes.., bailes lūdzot palīdzību saņemt kontrolšāvienu tieši sirdī. Lai cik tas daudziem dīvaini neizklausītos es ticu Dievam, taču kāpēc viņš mani tā vārta pa dubļiem un dzen cauri dūksnājiem?? Vienīgo skaistumu ko manām acīm viņš dot ir naktis un zvaigznes debesīs, un sapņos redzēt viņas daiļo seju saulē rotājamies un sniedzot pavasari visam apkartējam ar savu dievišķo smaidu. Bet..kautkā mani centieni viņu sapnī uzrunāt un aizskart cieš sakāvi...kā neredzama siena būtu mūsu starpā, kuru es cenšos pārsist cik man spēka, taču nokrītu zemē ar asiņainām durēm. Visskaudrākās, sāpīgākās un nežēlīgākās sāpes ir kad tavā priekšā nostāda enģeli, kuru tu nevari uzrunāt, un aizsniegt, bet šī brīnišķā būtne tavā sirdi iesauž vēl vairāk dzīparu un tu nesaproti ko darit, tu esi zudušais..........

Ak Dievs cik reizes es nēsmu saucis tevi tumšā lietainā, nakti, kad mani ceļi dubļos un lietus piles lēni pārklāj manu galvu un ieplūst acīs saplūstot kopā ar manām asarām. Saucis lūdzis, jautājis raudot, kā mazss bērns, kaut arī nebīju raudājis kopš mazām dienām, taču nu atkal...kautkas iekšā smeldz, kautkas iekšā asiņo, kaukas iekšā aug, kautkas ļauns, vai bezcerīgs...Es nezinu Dievs vai ja enģelis mani atraidīs, es spēšu labotie no sāpēm, es nezinu vai mans ļaunums tad manī nesvinēs dzīres, es nezinu vai mana dvēsele tad nebūs zudusi. Bet kas ir zudusi dvēsele, kas ir ķermenis bez dvēseles? Tukša čaula, un diezvai mana dvēsele tad vēlēsies meklēt ķermeni un cīnīties par to. Es negribu būt tāds, kā es biju, es tiešām nezinu, bet viņa ir vienīgais klints akmentiņš pie kā es turos lai nenokristu lejā, ess nezinu vai manās rokās būs pietiekami speka pieķerties citur ja akmentiņs mani metīs zemē.

Es nesaproti tevi dievs vēl, nē bet ceru, ka tam visam ir jēga un tas nav vienkārši tāpēc lai iecirstu vēl dziļākas brūces man krūtīs, un atņemt man vēl vairāk elpas, lai es smoku...

Es tagad domāju, kāpēc es izvēlējos Zalamana vārdu šai websaitaa, un varu teikt, ka tas tāpēc, ka Zalamans man liekas bija laimīgs vīrs, kāds es ar vēlos būt.

Es zinu ka tu man esi devis tik daudz zināšanas par dzīvi, taču t;as man nepalīdz sai cīņā, vienā no visgrūtākajām manā mūžā. Es ceru Dievs, ka tavs enģelis, kas nāca mani gaismā vest, mani ātri sadzirdēs, un neredzamā siena sabruks triecot manu dūri pret to 1000-šo reizi.

Leave a comment