zalamans - Post a comment

Sapnis sākas arto, ka es netieku pie savas izredzētās tagad un nākotne izvēršas mazliet baisa, es nokļūstu mafijas kustībā, manas pasaules krāsas ir tumšas mani, iekšējie dēmoni manī svin dzīres, es palieku par pazudušo dvēseli un man vairs nav emociju es atņemu cilvēkiem dzīvības, kaut kādas augstākas varas vārdā (pasūtijum slepkava) un tad man iedot nākošā upura aprakstu un kurā vieta un kāda laikā viņš tur būs, es tur esmu laicīgi, emocijas manās dzīslās jau sen kā izdzisušas. Es uzvelku masku uz sejas melnu, kā bendej, tikai acis manas ir saredzamas, es paņemu savu ieroci uzgriežu klusinātāju, eju un redzu ka upuris ir savā vietā, es paceļu savu ieroci un tad ieraugu upura seju, un mana roka sāk trīsēt un elpa aizraujas, es ieraugu ka mans upuris ir viņa (X) Es skatos vinas baiļu pilnajās acīs un trīsošajās lūpās, un viņa ir apmulsusi redzot manu apjukumu, un kautko dīvainu manās tumšajās acīs, bet viņas bailes neļauj viņai sakarīgi domāt, mana bendes roka sāk trīsēt kaut arī tas nekad tā ieprtiekš nav noticis tā vienmēr bijusi kā no dzelzss, un es saprotu ka šeit tass viss beidzas, man ir jānospiež mēlīte, bet es nevaru manas rokas ir vājas un es nolaižu ieroci. Viņa apjukusi, viņas acu zīlītes ir palikušas lielas no piedzīvotā šoka, viņas trīcošā balsī prasa: "Ko jums vajag no mani?" ES klusēju, un atbildu: " tavu dzīvību, ...bet es to nevaru paņemt,.." Un viņa pasteigtā, apmulsusī un drebošā balsī prasa: "kāpēc?" ES : " Es tev vienkārši nevaru atņemt dzīvību, jo..jo to man neļauj kautkas, kas man ir pret tevi, un mana pagātnes balss." Un tad viņa: "Vai es jūs pazīstu?... tavas acis man kautkur liekas redzētas.." Es : Manas acis ir zudušas jau sen, tagad caur tām lūkojas tikai demoni!" Un es aizeju tumsā...

Es zinu slimi, un samaitāti, bet man vienkārši tāds sapnis radas nevaru pateikt kāpēc, ne filmas ietekme, nedz arī mana fantāzija, ko līdzīgu veidojusi.