kad filozofijā stāstīja par to, ka mazi bērni bieži vien vēlas, lai pirms gulētiešanas viņiem lasa vienu un to pašu pasaku priekšā, es drusku sasmējos, jo neko tamlīdzīgu no savas bērnības neatceros -> tieši tāpēc piekrītu par aizvietojamību [tikai tādā nozīmē, ja ļoti gribas ko atsaukt atmiņā, nevis tā pastāvīgi vai rutinizēti]

Man patika, ka man lasa vienu pasaku, par meiteni ar zaļajiem matiem, kuras briesmonis nomira un viņa beigās palika guļam uz viņas kapa...man ļoti šī pasaka patika, vajadzētu atrast to

nē, es tiešām to nevaru saprast...man visu laiku gribējās kaut ko jaunu un atkal jaunu, tikai ne to, kas ir jau dzirdēts!

I.Ziedoņa Krāsainās pasakas un dzejolīši par miedziņu zilizaļā mētelītī bērnībā bija mūžīgi.

Man jau neko negribas mainīt, tikai zinu, ka būs kas cits, ko arī tad negribēs mainīt.