Mierinu sevi ar domu, ka šis ir pēdējais šogad, un, lai arī man lielākā daļa jautājumu sķiet ja ne muļķīgi, tad vismaz to ietveršanai es neredzu nekādu pamatu (ņemot vērā, ka lielākā daļa tā pat jāizzīž no pirksta), tomēr kaut ko es gandrīz par katru varu patiekt (vai vismaz esmu pateikusi uz savas pierakstu puslapas). Nosaukumi tā arī ir palikuši papusei zināmi, un vairs jau es neko nesaglābšu šais stundās (un no šāda megaātruma arī nekādas jēgas, es pieļauju, nebūtu). Varētu mierīgu sirdi apēst kādu Jungle pop, ieslēgt hospitāļus, aizvērt acis un sapņot par lucernām, piemēram. Vai Ameriku. Vai ķirzakām.

Esmu dusmīga uz gaidāmo eksāmenu: kāpēc man būtu jāatbild uz jautājumiem par herbāriju? Par herbāriju!!! Aaaa, tas viss mani tiešām paddara nervozu un uzvilktu.

Nāk miegs un riebīgas domas, par to, ka daži vīrieši ir tiešām pretīgi. Es vismaz 2 tādus pazīstu un lai arī turos un neizrādu, tomēr ļoti šaubos, ka jelkad domāšu citādāk kā tikai to, kādi glumi gliemeži viņi ir.


Brieža jakas kabata pilna ķērpjiem, ja vien būtu vēlēšanās darīt kaut ko vairāk par atkrišanu krēslā un skatīšanos sienā. Pat mūziku es nevaru izvēlēties, cik ļoti man negribas rītdienas eksāmenu.

Stāvu liela izaicinājuma priekšām. Un nezinu, vai spēju saņemties. Liekas, ka varētu būt sāāāpīgi.

Visu līdzšinējo dienu esmu nokunkstējusi un pēdējā skonfektes arī apēstas.

Kaut kāds sūds. Vakar izkratot Brieža somu sastiepu muguru, tagad kā tāda vecmāte, staigāju stīva.

Šeit atkal varam vērot manu ačgārno čakluma izpausmi. Tieši tad, kad man ir jānodarbojas ar sugu iezaurēšanu un sēdēšana čūskulāja vidū būtu pilnīgi attaisnota, es labpatikā tīksminoties nododos mājas tīrīšanai. Par laimi, nu jau man ir apnicis un sagribējies ēst, varbūt arī atnkās vēlme un gribēšana atvēt kādu floras sējumu.

Jā, un šitie odi!... Ne jau tas, ka viņas kostu traki, lai jau dāmas ēd, bet tas KĀ viņas sīc! Kā tādas paprāvas mušas (lai gan pašas jau ar nav nekādas maziņās šogad)!

Šorīt atvēru logu un klausījos Mellužu estrādē konceru. Viss bija ok, tikai koncerts tāds nekāds.

Miegs, dumsas, slinkums un sašutums.
Jap, šodiena.

Bijām rododendrus skatīties. Nu, smuki jau smuki, bet 'Ingu' gan neatradām.

Pilnīgi parasts vakars, ēdu Brieža sanestos draņķus, neko nedaru, sapņoju par Aļasku un Rumāniju un cepos par nesvarīgām lietām. Juhū.

Šodien, braucot uz ieskaiti, paņēmu līdz pasi, jo atpakaļceļā gribēju alu. Un protams, ka pases paņemšana tik tiešām bija prātīgs lēmums, jo šķiet, pirms pinlgadības sasniegšanas [alkoholiski] iepirkties bija neizsakāmi vienkāršāk. Varbūt manī mutuļoja lielāka pārliecība par savu "it kā" vecumu?
Un kad tikām līdz stacijai, divi jaunekļi zaļos kreklos piedāvāja mums doties uz Origo trešo stāvu, jo tur šodien augstskolu diena! Izmocījām, ka jau studējam, un devāmies uz viucienu.
Nu nezinu, varbūt vairs neblondā matu krāsa pie vainas?

Mārtiņš bija armijā un viņam bija kolektīvi jāmirst. Mēs visi (es un Mārtiņš, un daļa viān divīzijas biedru) bijām Auzānu kapsētā, kur tika raka bedre viņiem. Mārtiņš aizmuka. Vienu nakti viņš palika paslēpts, bet tad kāds vīrietis tankā viņu atrada. Un beigās izrādījās, ka, ja viņš nebūtu aizbēdzis, tad nebūtu miris, jo bedres rakšana kapsētā bija tikai tradīcija, viņi visi ielēktu bedrē un izrāptos ārā un to aizbērtu ciet tukšu. Bet tagad viņam pienācās sods un es atkal ļoti, ļoti raudāju.
Pamodos tiešām satraukta, piezvanīju Mārtiņam un noskaidroju, ka viņš ir dzīvs un nav armijā.

Nu vo, televizoru jāstiepj bēniņos, arī TV3 ir izbeidzies.

Galīgi, galīgi negribās līst ārā no mājas. Auksts, riebīgs pirmais jūnijs. Patīkami, ka vismaz neeju vairs vidusskolā - jo tad vasara tiešām būtu iesākusies draņķīgi, hihi. Domāju par šonedēļu, nobālu un gribas palīst zem segas un kunkstēt: man tagad negribas, negribas, negribas.
Bet uz Rumāniju aizbraukt es neatteiktos.
Jā, un par sestdienu man tāāāds kauns, ka nezinu kur likties.

Viss jau būtu labi un skaisti, ja augu fizioloģija nelūkotos uz mani ar izsmejošu skatienu.

Šausmīgi kaitinošs ibiometrijas mājasdarbs. Nu kaitinošāku neatrast (varbūt tāpēc, ka pēdējais?).

Šodienas kārtējā neveiksme ar eksāmena biļetēm nodzen man jebkādu vēlmi nodoties putnu lekcijām.

Pie mums ir Vieda, ārā līst un galvā esošās domas nav tās pareizākās (lai gan tas ir nosacīts jēdziens, tās "pareizās domas").

Poņa, Čujs un ņuha saka, ka būs dirsā.

Šeit tomēr žubītes dzied visskaistāk.

Līdz datora ieslēgšanai tiku, tālāk gan iet grūtāk, botānikas mapīte vaļā grūti veras.