Šodien gāju meklēt kleitu. Iegāju ģērbtuvē. Novilku svārkus, nevilku kreklu, stāvu plika. Tveru pēc kleitas, rauju mugurā, satos spogulī, ai, negals, par lielu. Kamēr konstatēju, ka šī kleita tomēr nav man un sāku vilkt to nost, un mērīt nākošo, balakus kabīnē ienāk vesela ģimene: tēvs, māte un dēls. Pēc balstiņas izklausījās, ka dēlam ir tā uz kādi 6-8 gadi stabili. Mazais bija ļoti uztraucies, ka tik kāds neredz, kā viņš mēra šortus, tāpēc tēvam nākās stāvēt sardzē un uzmanīt, lai nevies nemēģina ieskatīties šajā visnotaļ intīmajā proesā. Dzirdu, ka puikam ar mātes palīdzību tiek uzvilkti šorti, bet viņam tie nemaz neiet pie sirds (vecākiem gan ir savs atšķirīgs viedoklis). Šoruts novilcis, viņš nekavējoties rauj kājās savas īstās bikses neklausoties vecāku protestos, un nelokāmi paziņojot, ka tās otrās viņš nemaz nemērīs. Tajā brīdī, kad puikam bikses kājās, man gan tādu nav, būtībā esmu samērā plika jeb vienā apakšveļā. Šeit jāatzīmē, ka "kabīnes" savā starpā atdalītas ar aizskarveidīgu drēbi nevis cietāka materiāla sienu. Te pēkšņi, brīdī, kad tveru pēc trešās kleitas, mazais puika paver kabīne "sienu" un mūsu skatieni sastopas. Tālāk dzirdu viņa mātes kliedzienu: "KRISTAP!", tēva rupjo:"Kauna nemaz nav uz plikām tantēm skatīties?" un savas pašas skaļo ņirgšanu.

Šo notikumu varētu mierīgu sirdi a aizmirst, tomēr vārds tante man lika aizdomāties. Alkoholu pērkot man vienmēr prasa dokumentus, bet kā būtu, ja es iepriktos puskaila?

Miegs bāžas virsū, tomēr apziņa, ka otrdiena ir otrdien neatkāpjas. Esmu tikko apsaktījusies eksāmena biļetes, bet gineceji man jau uzdzen šermuļus.

Šodien bija mans šausmīgākais brauciens ar vilcienu kopš februāra sākuma. Tiešām briesmīgs.

Hmm, nevedas šodien domāšana, vakardiena tam bija piemērotāka.

Dīvaini, Briedis šodien kluss kā pelīte guļ, nav tādu elles krācienu kā parasti.

aizvilkos uz katedru, tīri nejauši iedzēru čornij aist, atvilkos atpakaļ, sapratu, ka jūtos draņķīgi, bet tas noteikti nav stārķa dēļ. vilcienā gandrīz apvēmos (uz šādu rīcību gatavojos otreiz mūžā), tagad saņemos un piedrukāju pēdējo, ko vēl varu piedrukāt. galva tāda jočaina (piemēram, atsakās lietot lielos burtus), bet mierinu sevi ar domu, ka rītdienu uztaisīšu par nosacītu brīvdienu.
vispār dzīvoju ar domu par nākamnedēļas trešdienas vakaru/ceturtdienu, kad nekas, nekas nebūs jādara (nu būs, bet es nedarīšu), es izgulēšos un turpināšu neko nedarīt visas dienas garumā.
un tad nāks piektdiena, un tad nāks jauni darbi.
čiao, mazie, ir pavasaris!

Tā, tagad jāiemācās zivis un tad varēs gulēt, jeah.

Nekas, vēl 2,5 dienas un cauri!

Šodien kāds nepazīstams puisis uz ielas man teica, ka izskatos ļoti sadrūmusi. No tā atliek secināt, ka laikam neizskatos īpaši laimīga. Un neesmu arī.

Piekāpos un vairs neesmu mājās galvenais. Līdz ar manu aiziešanu no šī posteņa, es pilntiesīgi esmu atbrīvota no trauku mazgāšanās, modinātāja uzlikšanas un kafijas gatavošanas no rītiem. Lūk, dzīve!

Ārā auksts un jāmācās zivju sugas (zivis arī ir aukstas).

Nakts bija šausmīga, bet pēc kafijas un Mārtiņa salasītajām mārpuķītēm jūtos krietni labāk.

Visi ir piedzērušies un muld par Jurotripiem.

Mārtiņš iecerējis taisīt suši, bet mani vairāk interesē kāpu veģetācijas sabiedrības.
Vispār liekas, ka šodiena vienkārši būs metama, jo es pieļauju, ka pateicoties mazajai dienas ballītei, nekas jēdzīgs nesanāks.
Sūdīgi man. Mans plāns pabeigt 4 dienas ātrāk sāk pamazām izplēnēt.

Sūds, šodiena atkal nav strādājamdiena!
Visu dienu bumbulēju, laktīju apkārt un ēdu, bet lapas nepildās.

Rēķini iestrēguši. 3/4 izdarīju, bet tālāk jau dažas stundas netieku. Kaut kas neštimmē un neņem manus datus pretī. :/

Esmu nobriedusi rīt nepiekaut ne sevi, ne kompi, ne Mārtiņu, bet vismaz pa lielam tikt galā ar saviem datiem.
Kaut kā tak jābīdās uz priekšu, vells!

- Mārtiņ! Degu atdod!
- Un ko tad viņš te darīs? Smirdēs un rotēs?

Skaisti. R mājaslapa nedarbojas un par datu importēšanu iekš programmas es tālāk šo divu dienu laikā neesmu tikusi.
Vienkārši eRRRRR!

Ir viena lieta, ar kuru, sākopt no 2008.gada septembra, man nekādi neveicas.
Ledusskapis.
No sākuma tas saldēja tik traki, ka, piemēram, pienu nācās sašķaidīt un tad iemest kafijā.
Nākamais etaps - tas nesaldēja vispār nemaz.
Un ledusskapja pēdējais pārsteigums - salātgalviņa ir piesalusi pie tā aizmugurējās sienas (to nemaz tik vienkārši nav iespējams nokasīt nost).

Bet man vēl arvien gribas aizbraukt uz Rumāniju pie Drakulas.

Šeit ir daudz lielu zirnekļu. Viens dzīvo tualetē, tādas pašas sugas dzīvo arī istabā un vēl viens cits dzīvo paralēli tam.
Šodien vienu no istabas zirnekļiem safotogrāfējām. Tāds tīri glītiņš, milzīgām helicerām un 10 actiņām. Man liekas, ka 10. Bet varbūt tikai 8.

Zupa izvārīta, varu atgriezties pie rēķināšanas (precīzāk - mācīšanās rēķināt).

Un daudz domāju (lai gan nevajadzētu) par laiku un tā skriešanu (arī tagad tas aizskrien).