Šodien kaut kāda ēdelīga diena, tikai to vien grbas, kā pierītes un viss.

Un vēl mani ļoti neapmirina darba standarts, manuprāt, tas ir krietni jāpilnveido.

Tā mūzika mani tracina!

Piecēlos šorīt pirms deviņiem, lai n oskatītos Simpsonus. Kad gāju gulēt atkal, man likās, ka dzirdu aizdomīgus "bumsī-bumsī" aiz loga. Tas gan man netraucēja aizmigt. Kad pirms 20 min. mani pamodināja zvanošais telefons, es jau pavisam skaidri dzirdēju "bumsī-bumsī" aiz sava loga. Un tad pār mani biedozt nāca apskaidrība - es dzīvoju ~100m attālumā no estrādes un lielā talka tiek pavadīta pie sūkājošas mūzikas, b*e.

Pirmo reizi mūžā, esmu no bibliotēkas izņēmusi 13 grāmatas vienlaikus. Un izņemtu vēl dažas, ja vien to varētu.

Tā, botānika uzvarētua, tagad kārta sagraut R.

Un vēl, protams, patīkami dzirdēt, ka Radio Laga topā rudens/ziemas sezonas uzvarētāji ir Paši Pēdējie Romatiķi.

Šodien apēdām pēdējās Ziemassvētku piparkūkas.

Šonakt biju Amerikā, 6km no plāksnītes New Yourk, mājas, kurā dzīvoju, pagalms bija pārvērsts par baseinu, un Mārtiņš mani bildināja un es sāku raudāt.

Diezgan reti man sanāk sapņot biežāk par vienu nakti nedēļā.

Šī situācija liek man lamāties un es to, ticiet man, arī čukstus nepārtraukti daru. Ja es izteiktos skaļi, pieņemu, ka tiktu iespundēta ledusskapī.

Viss velkas uz priekšu gaužām lēnu, es, protams, arī neesmu nekāds čakluma iemiesojums. Domāju par pavasari, par 18. maiju, par atvieglojumu un siltumu.

Tā, pēc trīs minūtēm aiziet mans vilciens, laikam tas nozīmē, ka kaut kas jāsāk darīt tepat.

Šī diena arī pamatīgi sūkā.

Plāni nav diži mainījušies kopš vakardienas, ja neskaita to, ka atcerējos, ka uz rītdienu vēl kaut kādi sūdi jāiekaļ. Un jānoskaidro cik ilgi vēl manas bibliotēkas grāmatas nesagādās parādus.

Šodien NEKAS neiet uz priekšu. Pustaisīju prezentāciju 8.maijam, lai gan man pašai pagaidām nav īsti skaidrs, vai es vispār varēšu un cik ilgi es varēšu. Bet gan jau kaut kā.

Šonakt atkal vakariņoju pie tās ģimenes, kur visis, izņemot viņu dēlu, pirms ēdienreizēm skaita lūgšanas. Es atkal sāku ēst pirms lūgšanas, tad viņi visi, izņemot mani un dumpiniecisko jaunieti, noskaitīja un tad es atkal ēdu. Un tas čalis visu laiku šķelmīgi smaidīja par manu aizmāršību un mūsu līdzību (lūgšanu neskatīšanas ziņā).

Varētu saņemties un sevi piespiest kaut ko izdarīt, bet svētdienas man vienmēr ir bijušas tās dienas, kad neko pie labākās sirdapziņas nevar izdarīt!... Žēlīgi, šodiena būtu noderējusi.

Gribēju pārstādīt čili, bet mana maisiņ-zeme tik sausa, tik sausa, ka laikam tik rīt sanāks, kad šī pievilksies ar ūdeni.
Tā rokoties pa poķupodiem, atcerējos visādus jauniešus, kuru dēļ kādreiz biju vai traka un tagad nezinu, par ko domāt tālāk. Zinu tikai to, par ko vajadzētu, bet par to vairs padomāt nav iespējams.

Esmu izbesījusies. Neko nevaru atrast, bet ņirgājošais zoologs man aiz muguras spēlē kaut kādu spēli, kurā viņš ir iejuties riža kuiļa ādā, un man visu laiku nākas klausīties "Uhh!", "Ah!", "I see!", "jkdhf*fajkga!" skaņās.
Biju nolēmusi šovakar izmantot to, ka mums vēl ir TV un skatīties (uz) to, bet šķiet, ka gausās meklēšanas/lasīšanas/rakstīšanas dēļ šis pasākums būs jāatceļ. Būs vismaz mācība, ka nevajag visas lietas atstāt uz gandrīz pēdējo mirkli (neticami, bet pagājšgad ar mani un angļu valodu tas tiešām nostrādāja).
Vēl man liekas, ka kādi 50% no maniem zobiem ir cauri, bet es ceru, ka man tiešām tikai tā liekas, un ka patiesībā cauri ir kādi divi... Jo man jau tagad bimbiens nāk virsū - tikai par stomatologu iedomājoties vien. Pie tam - šis ir vistulbākasi brīdis vakara gaitā (gan man, gan maniem zobiem), tā ap desmitiem, pusvienpadsmietiem. Jo tad vēl ēst negribas, bet pēc stundas, kad es bieži vien jau atrodos zem segas, vēders rūc kā nelabais un pieprasa pierīties.
Un tas, ka paliek aukstāks mani, protams, nemaz neiepriecina.

Vismaz Sterocaulon mani iepriecina

Grūti iet uz priekšu, vispār.

Man liekas, ka es vēl ilgi nespēšu aizmirst kādi bija mazo beļģu puišišu ģīmīši, kad viņi redzēja, kā Mārtiņš savu uz betona kāpnēm nokritušo konfekti vienkārši paceļ un apēd pat acis nesamirkšķinot.

Nekāds virtuozs skritoļslidošanā, saprotams, es neesmu, bet iet labāk nekā pirms 2 nedēļām.
Izslidojusies esmu, atkal jāķeras pie rakstīšanas/lasīšanas. Viss sasodīti lēnu iet uz priekšu, bet gan jau, gan jau.

Pirmo reizi mūža dzeru tik pretīgu aliņu (nakts pie Laukezera ar "Bitīt' matos" laikam bija saldāka)... Izkāvos ar trakajiem trako dienu iepircējiem, gribēju nopirkt kādu "kruto" aliņu pa "lēto". Nu bet, piedodiet, atvainojiet, šitas ir vinekārši briesmīgs! No miežu iesala ar šokolādes ekstraktu vai ko tādu, bet garšo šaušalīgi! Sajūta tāda, ka dzertu ūdeni ar vienkārši neizturami riebīgu pēcgaršu.

Vismaz nav iemesla sareibt, varu pilnu krūti nodoties veģetācijas studēšanai, hahā.

Nevedas man uz priekšu nekas īpaši.

Labrīt. Lasu un saprotu, ka iet gulēt vakar bija grēka darbs.