Šodien NEKAS neiet uz priekšu. Pustaisīju prezentāciju 8.maijam, lai gan man pašai pagaidām nav īsti skaidrs, vai es vispār varēšu un cik ilgi es varēšu. Bet gan jau kaut kā.

Šonakt atkal vakariņoju pie tās ģimenes, kur visis, izņemot viņu dēlu, pirms ēdienreizēm skaita lūgšanas. Es atkal sāku ēst pirms lūgšanas, tad viņi visi, izņemot mani un dumpiniecisko jaunieti, noskaitīja un tad es atkal ēdu. Un tas čalis visu laiku šķelmīgi smaidīja par manu aizmāršību un mūsu līdzību (lūgšanu neskatīšanas ziņā).

Varētu saņemties un sevi piespiest kaut ko izdarīt, bet svētdienas man vienmēr ir bijušas tās dienas, kad neko pie labākās sirdapziņas nevar izdarīt!... Žēlīgi, šodiena būtu noderējusi.