aizvilkos uz katedru, tīri nejauši iedzēru čornij aist, atvilkos atpakaļ, sapratu, ka jūtos draņķīgi, bet tas noteikti nav stārķa dēļ. vilcienā gandrīz apvēmos (uz šādu rīcību gatavojos otreiz mūžā), tagad saņemos un piedrukāju pēdējo, ko vēl varu piedrukāt. galva tāda jočaina (piemēram, atsakās lietot lielos burtus), bet mierinu sevi ar domu, ka rītdienu uztaisīšu par nosacītu brīvdienu.
vispār dzīvoju ar domu par nākamnedēļas trešdienas vakaru/ceturtdienu, kad nekas, nekas nebūs jādara (nu būs, bet es nedarīšu), es izgulēšos un turpināšu neko nedarīt visas dienas garumā.
un tad nāks piektdiena, un tad nāks jauni darbi.
čiao, mazie, ir pavasaris!