Mārtiņš bija armijā un viņam bija kolektīvi jāmirst. Mēs visi (es un Mārtiņš, un daļa viān divīzijas biedru) bijām Auzānu kapsētā, kur tika raka bedre viņiem. Mārtiņš aizmuka. Vienu nakti viņš palika paslēpts, bet tad kāds vīrietis tankā viņu atrada. Un beigās izrādījās, ka, ja viņš nebūtu aizbēdzis, tad nebūtu miris, jo bedres rakšana kapsētā bija tikai tradīcija, viņi visi ielēktu bedrē un izrāptos ārā un to aizbērtu ciet tukšu. Bet tagad viņam pienācās sods un es atkal ļoti, ļoti raudāju.
Pamodos tiešām satraukta, piezvanīju Mārtiņam un noskaidroju, ka viņš ir dzīvs un nav armijā.