Tā kā pa TV šovakar nekas jēdzīgs neejot (tā apgalvo Taure), tad mums būšot spēļu vakars. :)

Nezināt, ko gribas vai arī cik ilgi gribēsies to, ko pašlaik ļoti gribas, ir manas pēdējo 3 mēnešu mokas.

Nogurums no nekā nedarīšanas. Negribēšana stiept smagās nastas. Negribēšana arī vienai gaidīt gala staciju. Un vispār, ir iestājusies lielā negribēšana gandrīz uz visu. Gandrīz, es uzsveru.

Aaaaaaa, meitenei būt ir sodība, jo mantas vajaga daudz (lai arī tikai uz 10 dienām), bet somas tik smagas pastiept ir grūti.

Bet ir taču forši dzert un neiet čurāt!

Mjā. Ja Tu vari kāpās ar L. gulēt, tad es varu visu pārējo.

Tāda kā nepabeigtības ajūtas un kaut ko visu laiku gribas (sa)gaidīt...

Nogulēju līdz apmēram vienpadsmietiem, neatceros, kad man pēdējo reizi bija tā laime lielā gultā gulēt ilgi, ilgi un nepamosties no karstuma, saullēkta vai kāda istabas biedra skaņām.
Ja vēl izdotos idomāt, ar ko šodien nodarboties, dzīve liktos diezgan rožaina.

Sen nebiju piedzērusies no 2 aliņiem. Atkal izdevās, haha! :D

Šodien tizls laiks, tupam iekšā, skatamies futbolu, bet vispār pagaidām ir forši.

Dīvaini ir tas, ka es (te viena) jūtos sasodīti labi.
Tas, protams, ir nedaudz biedējoši, nu, ne gluži biedējoši, bet tas liek aizdomāties, ko mans pēc samaitātības noilgojošais prāts sadomās darīt tālāk. Piemēram, šodien es nolēmu sākt veselīgu ēšanas paradumu ieaudzināšanu sākot ar rītdienu. Kāpēc ne ar šodienu? Jo man ļoiti gribējās apēst pāris draņķu, haha.

Satiku Ūpi, īsti mainījusies nav, bet laikam bišķīt piezemējusies gan. Un tas ir labi. Ja viņa būtu 'ledus balerīna' 25 gados, tas būtu vēl stulbāk, hah.

Vispār laikposms tāds tizls, domas neforšas, sajūtas stulbas.
Gan ar laiku, gan, gan. Bet cik var ganīties?

Dīvaiņi jāņi. Tie kurzemnieki tak ir dīvaini...

Smieklīgi, nepagāja ne 25 gadi, kā man izdevās izšmaukt no mājas legāli un uz pašizvēlētu laika periodu, haha.

Patiesais rīts sākās ar pļavu čipstes attēla meklēšanu, lai saprastu, vai tiešām tas bija tas pat lopiņš, kas ieķēries mammas zemeņu tīklā.
Šorīt jūtos kā vidusskolā, neteiksim, ka labi, neteiksim ka slikti. Dīvaini tā.

Viss, kafija un siermaize mani gaida, jāsāk atdzīvoties. Gara, gara diena priekšā, kas zina, kāda būs nakts.

Bet es tomēr nesaprotu, kā es tā piedzēros?

Ballīte kā māja. Acis bišķīt sagurušas, kuņģis vārīgs un prāts nemierīgs.

Mājās.
Šoreiz atbraucu neticami ātri. Tā likās.
Un vakarnakts... Bija smiekīga.

Starp citu, šodien man atkal ir nepareizās domas un es sāku apdomāt, vai tās tiešām ir nepareizās.

Bet visā visumā, jauka diena ar skritušslidām, saldējumu un nekā nedarīšanu. Žēl tikai, ka šāds ritms ātri vien apnīk.

Svētdien uz S-s-salu.

Spēlēju Mario. Netieku tālāk par trešo raundu pirmajā līmenī un tas mani traku dara!