Šīs dienas teikums: "Laipni lūgta pieaugušo pasaulē - šeit piens garšo skābāk!"

Briesmīgi nāk miegs (jau kādu trešo dienu), un nekur ne pie kādiem juristiem negribas iet. Varētu braukt mājās, saēsties kaut ko ņammīgu, lasīt kaut ko interesantu un tad gulēt, gulēt, gulēt...

Es ceru, ka miegainību udzen valdošie vēji, nevis cērmes, piemēram. :)

Jau otro dienu nekontrolējami raustās plakstiņš un tas, protams, ir neizsakāmi kaitinoši.

Tizla diena, lietus dēļ nekāda tolka no viņas. Vismaz burkānus un alkoholu nopirku, bet tas īsti neatsver nekā neizdarīšanu. Jāpalasa kaut kas noderīgs, vai ne?

Es, protams, šodien, tā pat kā citas dienas, esmu nelabojams slaists un man vispār vajadzētu sevi sodīt par to, bet arī tam es esmu par slinku.

Nu vienkārši nevaru atcerēties, ko gribēju šovakar izdarīt, zinu, ka man bija lielāki plāni par maizīšu sataisīšanu un somas salikšanu, bet tagad vienkārši tas viss ir izmucis no prāta.

Un tas, ka manā gultā stāv norvēģu valodas gramatikas grāmata jau vien ir vismaz viena aliņa vērts!

Skaists rudens pa logu laukā, un ir tā dīvainā situācija, ka dzīvojot vienā ēkā ar 200 un vairāk citiem cilvēkiem, nav iespējams atrast pastaigas kompanjonu. Bet laikam jau tā arī labāk - raksts pats no sevis neizlasīsies un prezentācija ne tik neuztaisīsies.

Ēdu burkānus un lasu par mežu ugunsgrēkiem. Un esmu nolēmusi rīt neiet uz lekcijām.

Vispār, esmu piekārtojusi savu čūskulāju un pavisam ieņēmusi palodzi. Nav nemaz slikti, ņemot vērā, ka pie galda manas (zubrīgās) biedrenes vietu man, acīmredzot, nav paradzējušas. Nu, bet man vismaz paralēli visam ir ne tikai palodze-galds un silti radiatori pie labās kājas, bet arī nemitīgi kustīgā Aizkraukles iela laukā pa logu. :)

Vakarnakt bija interesantas dejas T.a.T.u pavadījumā Artūra istabā. Es pieļauju, ka kaimiņniene, ko viņš izmisīgi koļī, iespējams, nebūs bijusi sajūsmā par maniem un Viedas spalgajiem: "Malchik gey! (x 10)"

Mana tēvzeme ir tik, tik (sasodīti) maza.

Šodienas prieciņš ir Calbe atkal-atklāšana.

Un mani mati ir kļuvuši nevaldāmi un es nesaprotu, kā tas tā nākas?
Atceros, kad maza biju, dejošānā uz koncertiem vienmēr pieprasīja, lai bižu galiņi būtu saskruļoti. Un ar mani vienmēr bija tā, ka mājās mamma galiņus saskrulināja, bet kamēr tiku līdz kultūras namam (kas bija +/- 3 min. gājiens), mati jau bija taisni. Tagad varētu būt otrādāk. Tikai es neatceros, kad es pēdējo reizi taisnoju matus. Lai gan... Man liekas, tas bija š.g. 8.maijā.

Nekur, nekur, nekur negribu iet, neko, neko, neko negribu darīt, bet laikam jau būs vien jādodas, jādodas, jādodas un būs vien jādara, jādara, jādara.

Kartupeļi novākti, un šodienas dziesma ir ļeģendārais "Šļak-šlak-šļak".

Kaķis galīgi vecs palicis - krāc skaļāk par Gungu!

Man tracina, ka šoreiz es nevaru saņemties un pateitk visu, kā ir.

Sūds, es nezinu, kā saņemt sevi rokās un izdarīt visu, kas darāms.

Kā nesilda saulīte, tā ir miegainā diena.

Lekcijas, kurās tiek pārāk daudz lietoti tādi objekti kā "serveris", "http:" un "biti" uzdzen man pamatīgus šermuļus un pašaizsardzības nolūkos mana apziņa pati atslēdzas.