Jāiet lejā dzert karstvīns kamēr vēl dod un var.

Es ceru, ka tas spars, kas manī nupat pamodās ir pamodies uz ilgu laiku.
(Un galu galā, es taču neesmu "laimīga", tikai ar huiņu un pakaļas!)

Rezulāti atkal negatīvi, bet sarkanais riņķis puspakaļas lielumā nekur nav pazudis.
Īsti nevar saprast: labāk laims vai tomēr vienkārši nezināmas izcelsmes gredzenveida pleķis uz piedibena.

Šodien ir pinkšķamā diena, jo ļoti iespējams, ka man tomēr ir laims.

Šodien ir īsta smago pārdomu diena. Be galvenais ir saglabāt pēkšņo metalaimīgo fāzi. Pat par spīti tam, ka nav ne jausmas: turpināt peldēt vai tomēr sākt virzīties.
Un tā kā man ļoti salst, tad - priekā!

Mana sagrozījusies galviņa.

Fuj man!

"Sarkstu un bālēju - tā ir visa mana seksuālā dzīve šobrīd."

Aizgāju pie (trakās) Viedas, izsūdzēju savas bēdas (ja tās, protams, var saukt par bēdām) uzlabojās garstāvoklis (iespējams, ka pie vainas ir viņas jaunā aizraušanās ar bērnu eirovīzjas dziesmām), nonācu lejā - SS kā zubrās, tā zubrās. Man liekas, ka šoriez viņa pat nav nomainījusi pozu, heh.

Un vēl izskatās, ka šodiena ir (īsta) iekavu diena.

Es varētu mēģināt kļūt par biklu, kautru un pēc paskata mīļu meiteni. Bet, ņemot vērā, ka šādas domas man jau ir kādus gadus 4, šķiet, ka nav lemts, haha.

Klasiskajiem fililogiem nez' ir daudz jāmācās? Jo SS tikai to vien dara, kā mācās (tajos brīžos, kad nesēž draudzīgajos draudziņos.lv, haha). Piemēram, šodien. Es atnāku negulējusi, sasistusies un vienkārši briesmīgā paskatā vienpadsmitos no rīta, bet viņa jau ir izlikusi priekšā visas savas klades/grāmatas/tabulas un zaurē iekšā! Tā nu es, cik manos spēkos to šodien ir dabūt gatavu, secinu, ka vai nu fililogiem pirmajā kursā ir ellē daudz jāmācās, vai arī viņai vienkārši tāda daba - iezaurēt visu līdz pēdējam (jo citādāk nevar).

Domāju par to, kādas acis ir laimes raganām.

Lūdzu, piedodiet man par to, ko es šovakar izdarīju.
Riju asaras, lai nebūtu tas nevienam jāredz (un man nebūtu jāpaskaidro), jo esmu taču bezjūtīga kuce.
Un nespēju nedomāt, cik briesmīgi iet tajā otrā stāva istabā.

Nespēju pēdējā laikā ne aizmigt, ne izgulēties pat tad, kad nolemju, ka šodiena nav paredzēta lekciju apmeklēšanai. Iespējams pie vainas ir SS (man patīk viņas jaunā iesauka - viņai piestāv), jo tik skaļu kazu reti nākas satikt (bet man, kā zināms, ir tā laime dzīvot ar viņu jau trešo mēnesi). Sūds, it kā viss ir labi vai vismaz labāk kā iepriekš, bet ir kaut kas nezināms, kas manu prieku par visu nosit. Un es enzinu, kas ir tas, ko es nezinu.

Nopirku zilu samta kleitu un tagad gaidu, kad varēšu ievilkties iekšā. A bet nezinu, kad sagaidīšu.

To, ka esmu atbrauksui uz mājām, mans vēders vienmēr izjūt kā sāpes. Tik daudz (un sātīgas) pārtikas vienuviet... Bet man nav viņa žēl, haha.

- Man bail viņu satikt.
- Kāpēc? Kas tad var notikt?
- Viņš var mani vai nu nogalināt, vai apprecēt.
- Gaišā dienas laikā, cilvēku ielenkumā?
- Kāpēc ne?

...


- Ieejam baznīcā!
- Ko mēs tur darīsim?
- Apprecēsimies!

Pirmo reizi satiku tādu cilvēku, kas uzvedas kā sadzēries Jēkabs. Tikai viņš bija skaidrs kā diena, haha.

Šķiet, ka diena tiks izlietota cik vien nelietderīgi var. Diemžēl.

Pārāk strauji šis tas notiek un pārāk maz daudz kas mainās, lai es saprastu, kas ir pietiekami svarīgs, lai to virtuāli saglabātu.
Bet vismaz jūtu salīdzinoši patīkamu satraukumu.Jācer, ka tas mani neievedīs kapā, haha (tādā aizkapa balsī).