Galvenais ir dikti un dziļi elpot.

Eh... vakar tiku pie jaunās (nosacīti) gultas, bez kājām, vismaz varu vairs negulēt uz piepūšamās "ūdens gultas".
Laikam biju par daudz sapriecājusies, tāpēc naktī knapi vai tikai uz vienu stundu pievēru acis, bija bail, ka varētu aiz laimes (par gultu) aizgulēties un nokavēt darbu.
Tad nu, šorīt esmu īgna "nebarot un nekaitināt, tikai ......".

Mai Tai!!!

parunāju ar direktoru par TO atgadījumu.

nekādas TĀDAS sankcijas, cik nopratu, man nespīd.
vismaz kaut kur man veicas :)

neviens manu mūziku nedzird
tā māja, kur mitinos
ir mirusi
vien putekļi laiski kā ēnas
metas uz trepju margām
un sarūsējušā lifta.

neviens manus kliedzienus nedzird
(...)
bet mans emociju e-pasts
ir tukšs.

šodienas dziļākais domu grauds:
"(...) tāpat kā ar koferi - panest grūti, bet pamest žēl!"

muzeju nakts tuvojas, mēs visi te tādi satraukti un bez emocijām, kā piemājas žurkas, kurām ir mēris.

Nepietiek ar iekšējo aukstumu un aukstumu mājās, vēl darbā, biezajos mūros ir ledaini auksts un tējas vairs nelīdz un ščavas un iesnas un un un...

..un izģērbties kailai,
uz betona grīdas nogulties.
un ļaut, lai kāda miesa,
kas nebūtībā zūd-
parauj mani uz elli līdz!

Ikreiz, kad telefona ekrānā redzu, ka zvana VIŅŠ... man gribas nedaudz pakārties, ne jau pavisam, tikai tā maigi un disciplinēti aurot, ka grasos sev padarīt galu!!!!