"Es vēl jums nospēlēšu fantāziju bļa-minorā šautenei ar kāpņu telpu!"

"Vai gārnis mira labprātīgi, ar paša piekrišanu, vai Kristus mira labprātīgi, jebkas tāds, kas cieš un mirst mūsu vietā, ir Kristus; ja viņi nenogalinātu putnus un zivis, tad viņi nogalinātu mūs. Dzīvnieki mirst, lai mēs varētu dzīvot, viņi ir cilvēku aizstājēji, mednieki rudeņos nogalina briežus, arī tas ir Kristus. Un mēs to ēdam, no konservu kārbām vai kā citādi; mēs esam nāves ēdāji, mirusī Kristus miesa augšāmceļas mūsos, dāvina mums dzīvību. Konservēta cūkgaļa, konservēts Jēzus, pat augi noteikti ir Kristus. Taču mēs atsakāmies godināt; miesa godina ar asinīm un muskuļiem, bet tas tur, galvas bumbulī, negrib to darīt, piespiež to nedarīt, galva ir rijīga, tā patērē, bet nepateicas."

/M.Atvuda "Iznirstot"/

p.s. glābt pasauli, visi to grib; vīrieši domā, ka viņi to var izdarīt ar ieročiem, sievietes ar savu miesu...

Ir tā bezgala labi, kad pie katras tējas pieliec klāt citrona daiviņu. Tā tēja maina savu garšu. Un liekas, ka esi atklājis ko jaunu. Kā vakar, dzerot grenadīna tēju ar augļiem un baudot vafeles ar ķiršu ievārījumu un saldējumu. Tāda gastronomiska izvirtība. Zinu, ka agrāk citās debesīs es baudīju, vislabāko no grenadīna tējām, kas sastopamas vecpilsētas sirdī.

Un tagad, karkāde ar zemenēm un citrona daiviņu man aizstāj iepriekšējo. Un tad, tā vienkārši pie sveču gaismas ievīstīties segās, ar vilnas zeķītēm kājās aizlasīties grāmatu pasaulē.

 

Vēl tikai pietrūktu, pirms aizmigšanas buča uz muguras.