Citpasaule

Iummmm....
Jau otro rītu pamožos ar rīta gavilēm no spārnotajiem draugiem..
Un kaut kur zemes apskauti spraucas ārā sniegbalti punktiņi..

Caur nenoteiktības pasauli traucas vārdi ar zināmu pavedienu' kā komētas asti un ieķerās pildītā visumā' kur Es negribu zināt' to ko es jūtu..,,
Visam lēnām paliekot par veidojamu plastalīnu' ja rokas ir siltas' man ir aukstas' vismaz pagaidām - kamēr esmu dzīvs.. tu smejies par to' tikmēr es skatos citur' jo tur ir tas' uz ko es skatos.,,. patiesi iegrimstot savā klusumā' kā ar siltu ūdeni pildītā vannā un mirkstu tur' kamēr saplūstu ar nenokteiktības pildījumu sevī.,..un domās apspēlētais innertums paliek par modes kliedzienu' gluži kā viss šajā pasaulē' kur ir tik daudz cilvēku' kuriem nav savas personiskās domas un sajūtas par savu dzīvi.. par dzīvi kā tādu..un Tu zini' bet es nojaušu' tur ir tā atšķirība' ka nekas manī nepaliek tā pa īstam' gluži kā ieķērušās rasas lāses čakli austajā zirnekļtīklā' kur tur ir' šeit nav' kur katrā no mums pa bišķiņam ir tas ar ko tika izveidots cilvēks..


****
Miers pazūd izteiktā vārdā.

Vai cilvēkam izdomājot verbālo valodu radās arī tās sarunas tur augšā? Citiem vārdiem sakot vai pirms verbālā jau nebija neverbālās sarunas galvā ar sevi?

Ja kaut kas tika gaidīts' tad tika pārgaidīts tā' ka beigās nesanāca nekas..


Klusi iešvīkstas..
Apkārtnes klusais vērojums nodod manas sajūtas' mirkļi' negribas ne acu mirkšķināt' lai nepalaistu garām' to kas ir..

Vienatnei tomēr ir kaut kas tik spēcīgi pievilcīgs' ka viss pārējais paliek' kā gaisā uzpūsts ziepjuburbulis' aizlido un kaut kur pārsprākst' tikai šoreiz uzmācās tāds kā egoisms par to' ka apkārt tik daudz tādu pašu' kuri bauda to pašu' maisoties un jaucoties viens otram pa ceļu..cilvēki.. kur viņu nav?

Aizlidoju kopā ar burbuli un pārsprāgstot saplūdu ar kalna gaisu..tik retināti augšup spraucas kalnu virsotnes' ka saule paliek par karstu pannu uz vaiga' vismaz tur' kur pārdrošums sniedzas tālāk sevī' paliek ar vien mazāk cilvēkķermeņu ar vienādām vēlmēm un domām..

Pamirkšķinu acis un atmiņas aizpūš nākamais klikšķis pa tastatūru' turu rokās vieglumvieglo sniegpārslu visumu' kurš paslēpies aiz stāvām nogāzēm' neatklātām ēnu pasaulēm un klusi duss' pulss.. paaukstinājies' jo esmu pieklikšķinājies pie tehnoloģiska izdomājuma - dēļa' šķiet tajā sasmērēta eļļa' slīdu garām krāsainiem tēliem un balsīm' kuras atbalsojas pret kalnu lejām'.,,

Nevēlos tos dzirdēt' aizlaižos no krāsām uzliekot zummējošus puļķīšus ausīs' klausīs tās tagad mūzikas vibrācijas' gracias'..


Ar katru pakāpienu pazūdu no virbulējošās krāsu un skaņu masas' tiem visiem paliekot ar vien mazākiem un klusākos toņos ieliekoties saplūst ar retā vēja plūstošajiem mākoņlaukiem' miglas lauki apskauj pārējo - atstājot mani pavisam ar sevi..un mieru apkārt' tā ir cita pasaule' .. ,, saule nebeidz tiekties pretī tiem' kas pēc tās tiecas.. pat pūkainīgumīgie vāverķermenīši tik ļoti tiecas pēc tās' ka palikušas melnas' kā Arābu naktis.. akti un fakti pāršalc domas' ka nekur nav redzēta melna vāvere..

Atveru acis' ... un atkal aizveru..

Zem kājām zumm un dunn sablietētas emocijas balti klātajā ceļā' kur jau vairs nav starpības' kur pārvietojies - pa melno piķumasfaltu vai pa balto emocijplūdumu..

Nobraucu no krāsu utuļa un palieku caurspīdīgs' kā ūdens' tikai vēl nesasalis..

Alpi..balkons..ūdenspīpe..klusums..





kaut kas pietrūkst..

Bieum' ir tik grūti' būt pa vidu' gluži kā smaržot divus ziedus vienlaicīgi..

Es uzzīmēju Tevi’ bet izdzēsu sevi..

Kas man * ir jāuzdāvina' lai * beigtu dāvināt šīs neizsakāmi burvīgās dāvanas - smaidu..

Viss ir saistīts..







Tik ļoti saistīts' kā koks ar zemi' kurš ņem ar saknēm un atdod enerģiju ar enerģijas tausteknīšiem' tikai M.S.D. "cilvēks" tāds neizdevies parazīts..kurš tikai ņem..
Kā tāds pūstošs auglis' tiks atdots mirstošajai dzīvībai' lai tā rastos pa jaunam' ar jaunu cerību' ka M.S.D cilvēka vairs nebūs..







.

Ar atkāpi uz pakāpienu' ar vibrācijām sajūtot - uz citu pasauli..

Pēdējās dienās palasot dažādas dokumentācijas un paskatoties pārdesmit prezentācijas par 21.12.2012 šķiet no astroloģiskās puses veroties visas planētas būs sakārtojušās vienā līnijā' tādā veidā planēta zeme zaudēs kaut kādus~30% savas gravitācijas spējas' līdz ar to pastiprinot cilvēka izraisītās globālās dabas kataklizmas' pluss piesaistot visādus klaiņojošus meteorītus' kuri iespējams ieņems lietus lāšu vietu -maigi paspaidot visu dzīvo' pluss tajā visā procesā mainīsies zemes griešanās ātrums un mums jau zināmie divi poli mainīsies ar vietām radot patīkamu notikumu komplektu..

Nav vairs tālu..
Visai daudzsološi' ummm.. nevaru sagaidīt! =)

No citas puses' kas tur slikts' tāpat kādreiz visi mirst..

Klusa diena' kaut arī apkārt viss līgojās un šūpojās savās dzīvības straumēs pulsēdamas skrien dvēseles' skrien...kustās un neapstājas..

Iemācoties sapņos sarunāties par tēmu un jautājumiem kādiem ir vēlme' patiesi liek tur atgriezties biežāk un ilgāk' tomēr.. nepaliekot' kaut kas no turienes lēnām pazūd un tas pavisam nav smuki' šādi' kad vēlme spēlēties un izdzīvot savus fantāzijas augļu dārzus pilnus ar svaigumu un krāsām patiesi paliek ar vien spēcīgāka' BET tas viss no turienes pazūd.. varbūt šeit? šajā pasaulē..? dīvaini' izskan vārds tālumā ar nenotveramu skatienu garām aiztraucoties novibrē spārnu vēziens,,

mmm..nebeidzamu vakara smaidu kā saules staru vibrējošā ūdensmēness atspulgā uzbūra starp lielveikala produktu rindām spēlējošie zvirbulēni' tas bija tik .. dzīvīgi.. šķiet tie ir atraduši savu paradīzi' bet varbūt lielu pirmsnāves pasauli ar labumiem' lai vai kā tāds patīkams brīnums..cerams' ka ilgstošs..

Saule ir kā milzīga dzēšgumija' kura izdzēš radīto..kā milzīgs individuālists' kura viedoklis un spēks nav apstrīdams..

Turpretī ūdens un aukstums dzīvību pasargā un rada..
Kur ūdens bez saules var eksistēt..tikai citā dzīvības pakāpē..

Tu.

Katrs cilvēks ir universāls' viņš māk darīt visu' kamēr viņš to nepazaudē' gluži kā ūdenslāse' tīra un dzidra' kamēr tai nav kāds pieskāries' tā ir individuāla..

Varbūt spīdumīgie spožumi debess jumā veidojas no viena maza ūdenspiliena..Tevis..

Kad nāk TĀ sajūta' ka viss apkārtējais aiziet kā tādā slīdošā tunelī un galā savelkas mazā mazā spīdīgā punktiņā..kā metro' kur saprāts aiztraucas' bet ķermenis paliek' viss apkārt sāk palikt dīvaini lieks un neloģiski nesaprotams' nepieņemami aizdomīgs.. pazūd viss.. un es vienkārši esmu..

gluži kā tādā caurspīdīgā želejā peld manis izmestais ķermenis ar nenoteiktības un neiederības sajūtu pie sāniem es to aplūkoju no visām pusēm' paralēli spēlējoties ar pēdējiem elpoņiem un idejām' tās gan ir kā nebeidzami ziedošs krāsupildīts puķu lauks' mirdz un vējam tās liecot pauž savu krāšņumu degunkutelīgās smaržās.. tur paliekot kā.. nekam..

TĀ ir tā sajūta' ka zinu' ka viss sākt apnikt' tā ir tā sajūta..ka beidzot esmu savā pasaulē' un viss pārējais izmirst..

Šodiena..rīdiena..aizrīdiena..gads..pieci..

Erversi - skan kā Everests..
Aiiii...

Šodien pēc viziskām aktivitātēm' kad sirds lēkāja kopā ar plaušām pa plūstoši vēsā gaisa straumēm' mana raudošā paduse* sajuta ziņkārības vadītā termometra vēso pieskārienu.. un tas iepīkstējās' lai paziņotu' ka esmu teorētiski beigts..

Ķermeņa temperatūra ir ieķērusies antarktīdas ledājos un kūst kopā ar tiem sasniedzot 34 grādu temperatūru' lūpu kaktiņos pavīd kluss smaids' lēnām.. lēnām.. es aizeju kopā ar pasauli' klusā dusā uz pārmaiņām..

Vispār nav jau nekas traks' tik es tāds bišķu rakts un izrakts kā tāds derīgais atradums pašam priekš sevis' nezinu vai priekš vēl kāda' ja tā būtu' tad gan jau glabātos kādā plauktiņā kopā ar putekļiem ar kuriem iepazīstoties atklājas' ka tos sauc par stereotipiem' ei nu sazin' kas tie tādi' kaut kad senatnē' man rados tādi dzīvojās' bet tagad' mjā... cita sajūta šūpojoties kopā ar pasaules ūdeņiem' kā tādam lēni izūdošam' neatrastam dzintara gabaliņam'. ... ... .

Skat' man laikam divas puses' viena auksta' otra silta.. kopā - normāla..
Ieliekot divus mēraparātus katru savā pusē iznāk tīrā reiķināšana - vienā 34 otrā 35'6 kopā 69'6.. sestais lieks' to atmet' kopā 69' stacionārā..vai kā viņu tur sauca..96 vai 69 abiem labi' kāda starpība' kur cilvēks savus skaidrojumus ieliek..

*Atvainiens no leksikoloģijas un izdomas skolotāja par dīvaino pareizraktības salikumu' tas ir vārdu sacepumu' bļ ..kāda starpība' ...

**Atvainojos par mana dīvainā skolotāja izteikumiem' viņš patiesi ir dīvains..

Šodien iegādājos mīkstos kruķus..

Ehhh.....

Kāpēc?

Nu ne jau skumji' bet..
Neparasti.. gluži kā sevi pazaudējis..

Mjā..

Ko tik pa tumši pildītajām nakts stundām "nevar" piedzīvot..


Aizkustinoši' pat nebūtu tas īstais vārds..
Patiesi kaut kas ir noticis' gluži kā pavasara pirmie ledāji - notikumi slīd kopā ar dzīves mirkļiem..

Ja nevēlies patīkamu pārsteigumu' kurš dažkārt mēdz pārtapt visai interesantā situācijā' tad vislabāk ir nebūt tādā vietā' kur Tevi var atrast..