Ja kaut kas tika gaidīts' tad tika pārgaidīts tā' ka beigās nesanāca nekas..
Klusi iešvīkstas..
Apkārtnes klusais vērojums nodod manas sajūtas' mirkļi' negribas ne acu mirkšķināt' lai nepalaistu garām' to kas ir..
Vienatnei tomēr ir kaut kas tik spēcīgi pievilcīgs' ka viss pārējais paliek' kā gaisā uzpūsts ziepjuburbulis' aizlido un kaut kur pārsprākst' tikai šoreiz uzmācās tāds kā egoisms par to' ka apkārt tik daudz tādu pašu' kuri bauda to pašu' maisoties un jaucoties viens otram pa ceļu..cilvēki.. kur viņu nav?
Aizlidoju kopā ar burbuli un pārsprāgstot saplūdu ar kalna gaisu..tik retināti augšup spraucas kalnu virsotnes' ka saule paliek par karstu pannu uz vaiga' vismaz tur' kur pārdrošums sniedzas tālāk sevī' paliek ar vien mazāk cilvēkķermeņu ar vienādām vēlmēm un domām..
Pamirkšķinu acis un atmiņas aizpūš nākamais klikšķis pa tastatūru' turu rokās vieglumvieglo sniegpārslu visumu' kurš paslēpies aiz stāvām nogāzēm' neatklātām ēnu pasaulēm un klusi duss' pulss.. paaukstinājies' jo esmu pieklikšķinājies pie tehnoloģiska izdomājuma - dēļa' šķiet tajā sasmērēta eļļa' slīdu garām krāsainiem tēliem un balsīm' kuras atbalsojas pret kalnu lejām'.,,
Nevēlos tos dzirdēt' aizlaižos no krāsām uzliekot zummējošus puļķīšus ausīs' klausīs tās tagad mūzikas vibrācijas' gracias'..
Ar katru pakāpienu pazūdu no virbulējošās krāsu un skaņu masas' tiem visiem paliekot ar vien mazākiem un klusākos toņos ieliekoties saplūst ar retā vēja plūstošajiem mākoņlaukiem' miglas lauki apskauj pārējo - atstājot mani pavisam ar sevi..un mieru apkārt' tā ir cita pasaule' .. ,, saule nebeidz tiekties pretī tiem' kas pēc tās tiecas.. pat pūkainīgumīgie vāverķermenīši tik ļoti tiecas pēc tās' ka palikušas melnas' kā Arābu naktis.. akti un fakti pāršalc domas' ka nekur nav redzēta melna vāvere..
Atveru acis' ... un atkal aizveru..
Zem kājām zumm un dunn sablietētas emocijas balti klātajā ceļā' kur jau vairs nav starpības' kur pārvietojies - pa melno piķumasfaltu vai pa balto emocijplūdumu..
Nobraucu no krāsu utuļa un palieku caurspīdīgs' kā ūdens' tikai vēl nesasalis..
Klusi iešvīkstas..
Apkārtnes klusais vērojums nodod manas sajūtas' mirkļi' negribas ne acu mirkšķināt' lai nepalaistu garām' to kas ir..
Vienatnei tomēr ir kaut kas tik spēcīgi pievilcīgs' ka viss pārējais paliek' kā gaisā uzpūsts ziepjuburbulis' aizlido un kaut kur pārsprākst' tikai šoreiz uzmācās tāds kā egoisms par to' ka apkārt tik daudz tādu pašu' kuri bauda to pašu' maisoties un jaucoties viens otram pa ceļu..cilvēki.. kur viņu nav?
Aizlidoju kopā ar burbuli un pārsprāgstot saplūdu ar kalna gaisu..tik retināti augšup spraucas kalnu virsotnes' ka saule paliek par karstu pannu uz vaiga' vismaz tur' kur pārdrošums sniedzas tālāk sevī' paliek ar vien mazāk cilvēkķermeņu ar vienādām vēlmēm un domām..
Pamirkšķinu acis un atmiņas aizpūš nākamais klikšķis pa tastatūru' turu rokās vieglumvieglo sniegpārslu visumu' kurš paslēpies aiz stāvām nogāzēm' neatklātām ēnu pasaulēm un klusi duss' pulss.. paaukstinājies' jo esmu pieklikšķinājies pie tehnoloģiska izdomājuma - dēļa' šķiet tajā sasmērēta eļļa' slīdu garām krāsainiem tēliem un balsīm' kuras atbalsojas pret kalnu lejām'.,,
Nevēlos tos dzirdēt' aizlaižos no krāsām uzliekot zummējošus puļķīšus ausīs' klausīs tās tagad mūzikas vibrācijas' gracias'..
Ar katru pakāpienu pazūdu no virbulējošās krāsu un skaņu masas' tiem visiem paliekot ar vien mazākiem un klusākos toņos ieliekoties saplūst ar retā vēja plūstošajiem mākoņlaukiem' miglas lauki apskauj pārējo - atstājot mani pavisam ar sevi..un mieru apkārt' tā ir cita pasaule' .. ,, saule nebeidz tiekties pretī tiem' kas pēc tās tiecas.. pat pūkainīgumīgie vāverķermenīši tik ļoti tiecas pēc tās' ka palikušas melnas' kā Arābu naktis.. akti un fakti pāršalc domas' ka nekur nav redzēta melna vāvere..
Atveru acis' ... un atkal aizveru..
Zem kājām zumm un dunn sablietētas emocijas balti klātajā ceļā' kur jau vairs nav starpības' kur pārvietojies - pa melno piķumasfaltu vai pa balto emocijplūdumu..
Nobraucu no krāsu utuļa un palieku caurspīdīgs' kā ūdens' tikai vēl nesasalis..