Kad nāk TĀ sajūta' ka viss apkārtējais aiziet kā tādā slīdošā tunelī un galā savelkas mazā mazā spīdīgā punktiņā..kā metro' kur saprāts aiztraucas' bet ķermenis paliek' viss apkārt sāk palikt dīvaini lieks un neloģiski nesaprotams' nepieņemami aizdomīgs.. pazūd viss.. un es vienkārši esmu..
gluži kā tādā caurspīdīgā želejā peld manis izmestais ķermenis ar nenoteiktības un neiederības sajūtu pie sāniem es to aplūkoju no visām pusēm' paralēli spēlējoties ar pēdējiem elpoņiem un idejām' tās gan ir kā nebeidzami ziedošs krāsupildīts puķu lauks' mirdz un vējam tās liecot pauž savu krāšņumu degunkutelīgās smaržās.. tur paliekot kā.. nekam..
TĀ ir tā sajūta' ka zinu' ka viss sākt apnikt' tā ir tā sajūta..ka beidzot esmu savā pasaulē' un viss pārējais izmirst..
gluži kā tādā caurspīdīgā želejā peld manis izmestais ķermenis ar nenoteiktības un neiederības sajūtu pie sāniem es to aplūkoju no visām pusēm' paralēli spēlējoties ar pēdējiem elpoņiem un idejām' tās gan ir kā nebeidzami ziedošs krāsupildīts puķu lauks' mirdz un vējam tās liecot pauž savu krāšņumu degunkutelīgās smaržās.. tur paliekot kā.. nekam..
TĀ ir tā sajūta' ka zinu' ka viss sākt apnikt' tā ir tā sajūta..ka beidzot esmu savā pasaulē' un viss pārējais izmirst..