Ceturtdiena. Pēdējas stundas skolā, kaut kāds dīvains nemiers jūtams iekšā.
Atbraucu mājās, sāku mācīties..Piepeši mamma nemierā man saka , ka jūtot, ka vajag aizbraukt līdz slimnīcai pie omītes (‘’mammuča’’)..[kaut gan viņa tikko no turienes jau bija atbraukusi]. Tā nu braucām līdz slimnīcai.
Iegājām palātā..
…
[Iepriekšējo vakaru no viņas atvadījos, jutu tik smeldzīgu sajūtu iekšā, tomēr mierināju sevi ar domu – ‘’nekas, atbraukšu rīt pēc skolas, parunāsimies, tagad jābrauc mājās..’’ Visu nakti savā acu priekšā redzēju tās mīļās, bet bezpalīdzības pilnās actiņas, kas manī raudzījās, kad atvadījos no viņas, siltās rociņas, un tā labestība, kuru viņa izstaroja vienmēr. Viņa nevienu pašu reizīti nebija žēlojusies, ka viņai kaut kas sāp vai arī runājusi par nāvi, nē!, tādas lietas, viņa pat savā vārdu krājumā nepieminēja. Pats sāpīgākais, ka viņa cerēja atveseļoties, tik uz pekām, un iet mājās, novākt izaudzētos dārzeņus kopā ar opīti, uztaisīt viņas tik ilgi solīto debess mannā un vēl tik daudz citus jaukus darbiņus padarīt.. Un mēs arī cerējām, ka tā notiks. Visu iepriekšējo nakti opis bija sēdējis omītei pie gultas blakus, runājies, turējis rociņu, bet pa nakti sākās pats ļaunākais –neciešamas sāpes, kuras, par laimi, nebija 2 gadus, bet bija tikai vienu vienīgo, pēdējo liktenīgo nakti. Ārsti mēģināja darīt visu, lai kaut cik mazinātu sāpes, diemžēl, nekas nelīdzēja. Viņa bezpalīdzīgi mocījās, lūdza ikvienu, lai viņai palīdz, bet tas nebija iespējams!!! Likās, nu kā tas vispār ir iespējams, ka cilvēkam ir tik nežēlīgi jāmocas un mēs neko pat nevaram palīdzēt. .. Tā sajūta iekšā ir briesmīga. ]…
Atbraucot ceturtdienas pēcpusdienā pie omītes, pēc šīs trakās, sāpju pilnās nakts, redzējām cik saldi viņa guļ. [ Viņai tika iedotas, šķiet, pēdējās zāļu devas..] Tāds patiess miers. Viņa gulēja stundu, divas, .. četras,.. bet, kad jau 6tajā stundā mums sāka likties, ka vajadzētu celt augšā omīti, tad ārsti vien noteica, ka nav vērts. ‘’Viņa saldi guļ, netraucējiet viņu. ‘’ Bet viņa elpoja.. Kā var nepiecelties? Mēs bučojām viņas auksto, slapjo pierīti, turējām rociņas, runājāmies, .. bet nekas nelīdzēja, nekas! ;( Mēs atbraucām liktenīgajā brīdī. Viņa visu dzirdēja, viņa elpoja, bet actiņas bija ciet un ķermenis lēnām atdzisa.. Galviņa tik ledus auksta, bet kājiņas – siltas, siltas. Bet mēs cerējām! Mēs lūdzāmies, lai viņa kaut pēdējo reizīti atver savas actiņas vaļā, paskatās uz mums. Mēs skaitījām katru elpas vilcienu, ko viņa ieelpoja, līdz brīdim… kad bija klusums... Un nolija liela, dzidra asara pār viņas vaigu… ;( ;( ;( [ tas pierāda vien to, ka viņa tiešām visu dzirdēja, ka arī viņai bija sāpīgi, bet tikai viņa neko mums nevarēja pateikt. ]
Kas notika? Kas tagad būs? Kas jādara? Māsiņas skrēja viena pēc otras, visas kā viena, nodūrušas galvu noteica - Viņa ir aizgājusi uz to pasauli. Izsakām līdzjūtību. MĒS TO NEVARĒJĀM PIEŅEMT. Mūsu mājas gariņš.. ‘’Mammucis’’ kā mēs visi, visi dēvējām viņu. Kaut gan ārsti stingri norādīja, ka nedrīkst skaļi raudāt pie gultas, ka jāievēro klusums, lai var mierīgi cilvēks ‘’aiziet’’ , nu kā tas ir iespējams? Asaras bira kā pupas, tik ļoti, ļoti sāpīgi un skumji, sirds vai plīsa no sāpēm pušu, tomēr padomāju.. ‘’Nu mammucīt, tev vairs nav jāmocas, vienīgi mums tagad ir atlikušas tās lielās, nepanesamās sāpes..’’ Sāka līt. Viņu sakopa, pēc tam ļāva vēl izteikt pēdējos vārdus un bija jāatvadās līdz bērēm. Tik ļoti dīvaini, viņa bija tik silta, rociņas tik mīļas, likās, ka viņa saldi guļ, bet.. bija aizmigusi uz visiem laikiem. Mans mīļais ‘’mammucis’’. ;(( Tik negaidīti, tik sāpīgi, tik.. SKUMJI. ;(
[ šo visu rakstu visu šo dienu,iespējams, tādēļ, lai kaut kur izliktu savu sāpi... asaras rit pār abiem vaigiem, bet tas ir jāizsāp, kaut gan grūtākais vēl priekšā – bēres. ] Man pašlaik ir tik sāpīgi. Tik ļoti... Asaras,skumjas. Un tieši tagad vēl esmu saslimusi, visas nelaimes reizē, gribētos būt stiprai.. bet pagaidām no sevis to nevaru izspiest. ;(
[Iepriekšējo vakaru no viņas atvadījos, jutu tik smeldzīgu sajūtu iekšā, tomēr mierināju sevi ar domu – ‘’nekas, atbraukšu rīt pēc skolas, parunāsimies, tagad jābrauc mājās..’’ Visu nakti savā acu priekšā redzēju tās mīļās, bet bezpalīdzības pilnās actiņas, kas manī raudzījās, kad atvadījos no viņas, siltās rociņas, un tā labestība, kuru viņa izstaroja vienmēr. Viņa nevienu pašu reizīti nebija žēlojusies, ka viņai kaut kas sāp vai arī runājusi par nāvi, nē!, tādas lietas, viņa pat savā vārdu krājumā nepieminēja. Pats sāpīgākais, ka viņa cerēja atveseļoties, tik uz pekām, un iet mājās, novākt izaudzētos dārzeņus kopā ar opīti, uztaisīt viņas tik ilgi solīto debess mannā un vēl tik daudz citus jaukus darbiņus padarīt.. Un mēs arī cerējām, ka tā notiks. Visu iepriekšējo nakti opis bija sēdējis omītei pie gultas blakus, runājies, turējis rociņu, bet pa nakti sākās pats ļaunākais –neciešamas sāpes, kuras, par laimi, nebija 2 gadus, bet bija tikai vienu vienīgo, pēdējo liktenīgo nakti. Ārsti mēģināja darīt visu, lai kaut cik mazinātu sāpes, diemžēl, nekas nelīdzēja. Viņa bezpalīdzīgi mocījās, lūdza ikvienu, lai viņai palīdz, bet tas nebija iespējams!!! Likās, nu kā tas vispār ir iespējams, ka cilvēkam ir tik nežēlīgi jāmocas un mēs neko pat nevaram palīdzēt. .. Tā sajūta iekšā ir briesmīga. ]…
Atbraucot ceturtdienas pēcpusdienā pie omītes, pēc šīs trakās, sāpju pilnās nakts, redzējām cik saldi viņa guļ. [ Viņai tika iedotas, šķiet, pēdējās zāļu devas..] Tāds patiess miers. Viņa gulēja stundu, divas, .. četras,.. bet, kad jau 6tajā stundā mums sāka likties, ka vajadzētu celt augšā omīti, tad ārsti vien noteica, ka nav vērts. ‘’Viņa saldi guļ, netraucējiet viņu. ‘’ Bet viņa elpoja.. Kā var nepiecelties? Mēs bučojām viņas auksto, slapjo pierīti, turējām rociņas, runājāmies, .. bet nekas nelīdzēja, nekas! ;( Mēs atbraucām liktenīgajā brīdī. Viņa visu dzirdēja, viņa elpoja, bet actiņas bija ciet un ķermenis lēnām atdzisa.. Galviņa tik ledus auksta, bet kājiņas – siltas, siltas. Bet mēs cerējām! Mēs lūdzāmies, lai viņa kaut pēdējo reizīti atver savas actiņas vaļā, paskatās uz mums. Mēs skaitījām katru elpas vilcienu, ko viņa ieelpoja, līdz brīdim… kad bija klusums... Un nolija liela, dzidra asara pār viņas vaigu… ;( ;( ;( [ tas pierāda vien to, ka viņa tiešām visu dzirdēja, ka arī viņai bija sāpīgi, bet tikai viņa neko mums nevarēja pateikt. ]
Kas notika? Kas tagad būs? Kas jādara? Māsiņas skrēja viena pēc otras, visas kā viena, nodūrušas galvu noteica - Viņa ir aizgājusi uz to pasauli. Izsakām līdzjūtību. MĒS TO NEVARĒJĀM PIEŅEMT. Mūsu mājas gariņš.. ‘’Mammucis’’ kā mēs visi, visi dēvējām viņu. Kaut gan ārsti stingri norādīja, ka nedrīkst skaļi raudāt pie gultas, ka jāievēro klusums, lai var mierīgi cilvēks ‘’aiziet’’ , nu kā tas ir iespējams? Asaras bira kā pupas, tik ļoti, ļoti sāpīgi un skumji, sirds vai plīsa no sāpēm pušu, tomēr padomāju.. ‘’Nu mammucīt, tev vairs nav jāmocas, vienīgi mums tagad ir atlikušas tās lielās, nepanesamās sāpes..’’ Sāka līt. Viņu sakopa, pēc tam ļāva vēl izteikt pēdējos vārdus un bija jāatvadās līdz bērēm. Tik ļoti dīvaini, viņa bija tik silta, rociņas tik mīļas, likās, ka viņa saldi guļ, bet.. bija aizmigusi uz visiem laikiem. Mans mīļais ‘’mammucis’’. ;(( Tik negaidīti, tik sāpīgi, tik.. SKUMJI. ;(
[ šo visu rakstu visu šo dienu,iespējams, tādēļ, lai kaut kur izliktu savu sāpi... asaras rit pār abiem vaigiem, bet tas ir jāizsāp, kaut gan grūtākais vēl priekšā – bēres. ] Man pašlaik ir tik sāpīgi. Tik ļoti... Asaras,skumjas. Un tieši tagad vēl esmu saslimusi, visas nelaimes reizē, gribētos būt stiprai.. bet pagaidām no sevis to nevaru izspiest. ;(
turies
Man ļoti žēl.!!!!