Sāp mugura atkal, aizmirsu iedzert zāles atkal,jāsāk būs no rītdienas dzert! Skolā nogurdinošas stundas, vienīgais, kas mani tik ļoti piesaista ir literatūras pie Baltiņas, vienmēr tajās stundās aizdomājos par ko tālaku,skaistāku, labāku.. vispār par dzīvi. Tik patīkami viņā klausīties,tādas pamācošas dzīves atziņas viņa stāsta.
Pēc skolas, par laimi, mamma atbrauca man pakaļ, aizbraucām līdz veicītim, sapirkām garšīgos, parunājāmies... Omītei atkal sliktāk, neko jau vairs nevar padarīt, diemžēl. :( Cik nu ārsti spēj ko darīt, tik arī ir. Tik ļoti smeldzīga sajūta iekšā.. tik dīvaini aprast ar domu, ka sev tik mīļš un tuvs cilvēks arī būs jāzaudē..un tik mokoši un ilgi,tas ir tiiiik sāpīgi. [ aj, raudiens uznāca ;(]
negribas vairs neko turpināt...
Turies.! Es iekšēji īstenība esmu ar Tevi,lai vai cik banāli neizklausītos!
Nav jau tik ļauni vēl `pagaidām`, vienīgi tāda sāpīte iekšā diendienā.ēhhh... :(
Gribētos jau teikt - ''būs jau labi'', tik šoreiz tas nebūs īsti vietā, tā ka - laiks rādīs..
Līdz,un man žēl,ka pat nespēju Tevi uzrunāt, tas būtu nevietā!
Viss,ko varu sacīt, - Turies,jo es zinu,cik spēcīga esi!
Dzīvosim redzēsim!