"Es dzīvoju tā, lai citiem grauž un skauž sirdi!"

šodiena skolā nogurdinoša, no rīta pieceļos enerģijas pilna, bet dienai ejot, tā enerģija strauji zūd. Man tik ļoti traucē tas, ka jādomā, ko darīt tālāk, vai vispār kaut ko darīt, kur mācīties, par ko, ko es vispār gribu? Es pagaidām vēl neko nezinu, tik tiešām, neko! Un tas mani tracina, liekas, ka esmu tādā vienīgā, vispār bez jebkāda mērķa, bet jā, es dzīvoju šodienai, man nepatīk īpaši plānot kas un kā notiks, jo bieži vien visi plānotie notikumi un pasākumi nav izdevušies, bet neplānotie - paši labākie mirkļi manā mūžā. Nu nezinu.
Sāp mugura atkal, aizmirsu iedzert zāles atkal,jāsāk būs no rītdienas dzert! Skolā nogurdinošas stundas, vienīgais, kas mani tik ļoti piesaista ir literatūras pie Baltiņas, vienmēr tajās stundās aizdomājos par ko tālaku,skaistāku, labāku.. vispār par dzīvi. Tik patīkami viņā klausīties,tādas pamācošas dzīves atziņas viņa stāsta.
Pēc skolas, par laimi, mamma atbrauca man pakaļ, aizbraucām līdz veicītim, sapirkām garšīgos, parunājāmies... Omītei atkal sliktāk, neko jau vairs nevar padarīt, diemžēl. :( Cik nu ārsti spēj ko darīt, tik arī ir. Tik ļoti smeldzīga sajūta iekšā.. tik dīvaini aprast ar domu, ka sev tik mīļš un tuvs cilvēks arī būs jāzaudē..un tik mokoši un ilgi,tas ir tiiiik sāpīgi.  [ aj, raudiens uznāca ;(]
negribas vairs neko turpināt...