Rakstāmais krājas, bet netiek pierakstīts.

Šodien domāju par mums, cilvēkiem, par to, kādi esam. Par īstiem (mākslu) un neīstiem (mākslotiem). Un bieži jau pie sevis smejies par to, kādi viņi ir, vēlas tikt novērtēti un atzīti, citi vēlas būt pārāki un citādāki, bet, kur paliek tas pats, viens vienīgais un neatkārtojamais.
Šodien biju patīkami pārsteigts, ka vecākā māsa spēj uzrakstīt arī ko prātīgu, iepriekš nekad nebiju uztvēris viņu nopietni, bet, jā, patīkami. Prātīgi salikusi vārdus kopā.

Šodiena pagāja miegainā sajūtā,
rīts skaists, bet iepriekš negulētā nakts liek par sevi manīt.

Ar kādu jaunu zilumu un nobrāzumu došos gulēt, kārtot savu prāta arhīvu pa plauktiem.
Labs volejbols šovakar.